Drīz apritēs desmitgade, kopš iestājāmies ES un NATO, Latvija cītīgi pilda savu eirointegrācijas plānu, ar Krieviju mēs piekopjam pragmatiskas attiecības - bieži jāpiekāpjas, toties varam gūt labumu no kaimiņzemes investīcijām. Eirāzijas etnisko un reliģisko jautājumu eksperts Pols Goubls intervijā žurnālam Ir šo pieeju dēvē par vēstures beigu domāšanu, tādējādi norādot, ka Latvijas sabiedrība pārāk paļaujas uz pasauli, kurā dominē demokrātija, cilvēktiesības un brīvā tirgus kapitāls, un piebilst, ka patiesībā šādai domāšanai ir daudz mazāk pamata, nekā to gribētos, un ir aplami uzskatīt, ka varas pārdalījums, kas ir noticis pasaulē, garantē vairāk stabilitātes. Goubls arī atzīmē, ka Krievija šobrīd ir ļoti vāja, un saskata tajā tiešu draudu Latvijai - jo vairāk apdraudēti jūtas Krievijas līderi, jo vairāk iespējams, ka tie iesaistīsies kādās kompensējošās darbībās ārzemēs, piemēram, izspēlēdami atbalstu līdzpilsoņiem.
Nezinu, vai tā ir sakritība, bet tikai dažas dienas iepriekš satraucošu viedokli par Krievijas lomu Baltijā pauda arī bijušais SAB vadītājs Jānis Kažociņš, kurš savā uzrunā konferences Security Around the Baltic 2013 dalībniekiem izteicās daudz konkrētāk, nekā to jebkad bija darījis kādam no Latvijas medijiem. Lai arī runai tika veltīts pat atsevišķs raksts igauņu laikrakstā Postimees, Latvijā Kažociņa paustais ir paslīdējis garām nepamanīts.
Bijušais SAB vadītājs uzrunas sākumā ironiski konstatē, ka Baltijas valstis droši vien nav pirmā lieta, par ko prezidents Putins iedomājas no rīta pēc pamošanās, tomēr tad Kazočiņš kļūst nopietns un iezīmē zināmas paralēles starp Ahmadinedžādu un Putinu, atgādinot, ka Krievijas prezidents vēl pavisam nesen uzbrukumu Somijai Ziemeļu karā attaisnoja ar starptautiskā miera līguma kļūdu, kurā Somijas robeža tikusi noteikta pārāk tuvu Sanktpēterburgai. Paralēli tam Krievija uzsākusi plaša mēroga bruņošanos, tā vietā, lai, piemēram, ieguldītu savas ekonomikas dažādošanā.
Kažociņš arī atzīmē, ka prezidenta Putina tautiešu politika pēdējo desmit gadu laikā ir bijusi labi koordinēta un dāsni finansēta un pats svarīgākais - tikusi uzskatīta par leģitīmu. Lai arī šai politikai ir savi ilgtermiņa mērķi, Kremlis faktiski nav ieinteresēts savu tautiešu labklājības celšanā Baltijas valstīs, secina Kažociņš un norāda, ka Krievijai lojālie tautieši Rietumeiropā un sevišķi Baltijā pilda to pašu uzdevumu, ko aukstā kara laikā Padomju Savienībai pildīja rietumvalstīs aktīvās komunistu partijas.
Ir pienācis laiks nopietni pārdomāt Latvijas drošības politiku jeb, lietojot Pola Goubla vārdus, pragmatisms bez konteksta ir bīstams pašapmāns un šķidra pragmatisma Latvijas valdībai pēdējā laikā nav trūcis.