Šobrīd šīs robežas ir izplūdušas, radot iedzīvotājiem nesaprotamu situāciju, kad valsts medicīnas iestādēs, kompensējot nepietiekamo valsts finansējumu, var saņemt pakalpojumus par maksu, tādejādi apejot rindas, savukārt privātajām medicīnas klīnikām, kas pārsvarā pakalpojumus piedāvā par maksu, tiek piešķirtas arī valsts finansējuma kvotas.
Slimnīcas, kad iedalītās kvotas ir beigušās, piedāvā ilgu gaidīšanas rindu, atsevišķām manipulācijām – līdz pat sešiem mēnešiem. Protams, pacientam šādos gadījumos ir tiesības vērsties citā ārstniecības iestādē. Ja laika gaidīšanai rindā nav vai palīdzība nepieciešama ātrāk, pacients izvēlas saņemt nepieciešamo medicīnas pakalpojumu par maksu.
Valsts apmaksātie medicīnas pakalpojumi tiek sniegti arī lielā daļā privāto medicīnas klīniku.
"Apstākļos, kad valsts veselības aprūpes iestādēs ir rinda nevis uz nepieciešamajiem resursiem - ārstiem un medicīnas iekārtām, bet rinda ir uz naudu šī resursa izmantošanas apmaksai, privātajam sektoram medicīnā nevajadzētu pretendēt uz valsts finansējumu. Izņēmums būtu tās retās jomas, kur valsts finansētajai medicīnai pietrūkst pašu resursu vai privātais sektors var piedāvāt reāli zemāku cenu. Salīdzinoši viegli pieejamais valsts finansējums privātajiem spēlētājiem mazina nepieciešamību attīstīt medicīnas pakalpojumu eksportu - jomu, kur Latvijai ir ļoti liels potenciāls," atzīst Juris Bārzdiņš.
Juris Bārzdiņš uzskata, ka situācijā, kad valsts finansējums ir ļoti ierobežots, būtu strikti jāizvērtē, vai valsts kvotas nepieciešamas privātajām medicīnas iestādēm. Privātās klīnikas darbs atšķiras no valsts medicīnas sistēmas, tās darba modeļa, tādēļ šo sfēru neskaidrās robežas apgrūtina gan pakalpojumu pieejamību, gan pakalpojumu sniedzēju darbu.