Dzintars: Ar tankiem Latvijai neuzbruks

Ar politiskām aprindām allaž saistīti publicisti jau ražo bestsellerus, zīmējot apokaliptiskas kara ainas un uzjundot latviešu zemapziņā snaudošo kolektīvo atmiņu par pagātnē piedzīvotām šausmām. Citi ekspolitiķi tikmēr jau sākuši reklāmas kampaņas: „Balso par mums, būs nāciju izlīgums un Ukrainas notikumi šeit neatkārtosies!” Šlesers. Kurš gan cits! (Īstenībā jau tajā reklāmā Šlesers daudzas pareizas lietas saka. Bet... Ja nodoms būtu patiess, tad šādas reklāmas par krievu piederības stiprināšanu Latvijai būtu jārāda krievu valodā un, iespējams, bez Šlesera portreta noslēgumā, kas daudziem automātiski rada refleksu rīkoties pretēji).

Ar šo nekādā ziņā necenšos pateikt, ka mums vajadzētu vieglprātīgi izturēties pret notikumiem kaimiņos. Tieši pretēji. Ļoti pareizi rīkojas Lietuves prezidente Daļa Grībauskaite (un citi reģiona valstu līderi), kas aktīvi signalizē pasaulei par to, ka apstākļi prasa jaunu rīcību. Arī Latvijai visi ārpolitiskā resora spēki jāvelta tam, lai ASV un NATO Latvijā stiprinātu militāro klātbūtni (mācības, karabāzes utt.) Un ne jau lai karotu, bet kaut vai tāpēc, lai viestu drošības sajūtu pašu iedzīvotāju vidū. Sabiedrība, kura jūtas kā zem „Damokla zobena” un politiskās izvēles izdara baiļu nomāktībā, noteikti nav nekas labs Latvijai.

Absolūti nepiekrītu tiem, kas uzskata, ka Putina rīcība ir iracionāla vai ka viņš būtu sajucis prātā. Viņa rīcība ir bīstama, nežēlīga un mums absolūti nepieņemama, bet viņš mērķtiecīgi īsteno savas varas stratēģijas globālā sacensībā par ietekmi reģionā un pasaulē. Resurss nav tikai īslaicīgas naftas cenu, akciju vai valūtas kursa svārstības. Resurss ir arī ideoloģiskais lādiņš un nācijas pacēlums, ko Putins radījis ļoti lielā krievu sabiedrības daļā. Krievija piedalās lielvaru šaha spēlē, un šahā, kā zināms, pārsteidz, blefo, ne tikai kauj, bet arī „mainās” ar figūrām un tās upurē stratēģisko plānu nolūkos.

Jautājums, ko šajās dienās uzdevis ir ne retais Latvijas iedzīvotājs, vai arī mēs nevaram kļūt par „upurējamo kauliņu”. Lai arī vēsture rāda, ka tas ir vairāk nekā iespējams, tomēr šoreiz runa nav tikai par mērogos mazām Baltijas valstiņām. Neticu, ka ASV ir gatava upurēt NATO kā organizāciju. Krievijas uzbrukums Baltijas valstīm nozīmētu vai nu Trešo Pasaules karu, vai arī NATO neiesaistīšanās gadījumā pasaules lielākās un stiprākās militārās alianses beigas. Līdz ar to arī ASV kā dominējošās lielvaras beigas. Izslēgts mūsu pasaulē nav nekas, arī pasaules gala scenārijs, bet dzīvot pasaules gala gaidās, manuprāt, ir pagalam neadekvāti.

Galvenie drošības riski vismaz pārskatāmā nākotnē Latvijai izpaužas citos veidos. Uz Krievijas ideoloģiskā pacēluma viļņa paralēli var tikt izspēlēti divi izaicinājumi. No vienas puses tiek rīkoti dažādi prokremliski protesti un provokācijas, kuras var paturēt mērenākas vai kāpināt atkarībā no vajadzības. No otras puses būs mēģinājumi politiski pārkārtot Latvijas politisko skatuvi, faktiski veidojot Latviju par tādu valsti, kāda bija Janukoviča Ukraina (ar prokremliskiem politiķiem priekšgalā). Pirmo izaicinājumu šobrīd veido bijušās PCTVL atliekas un ar tām saistītas grupas. Var parādīties arī jaunas (starp citu, arī iesūtītas). Otro jeb politisko virzienu īsteno „Saskaņas centrs” (SC). Kamēr pirmie mēģina radīt nestabilitātes un Ukrainas scenārija klātbūtnes sajūtu, tikmēr otrie sevi mēģina pierādīt kā „miera garantu”. Ja ne gluži cerībā, ka ar laiku iegūs 51 vietu Saeimā, tad ar domu, ka latviešu partiju vēlētāji būs gatavi akceptēt SC iekļūšanu valdībā gan. Abas puses izmantos sociāli ekonomiskās grūtības, kuras lielākā vai mazākā mērā būs jāpiedzīvo Ukrainas krīzes seku dēļ.

Ierastā politiķu atbilde uz šiem izaicinājumiem ir „integrācija”. Nevar to ne apstiprināt, ne noliegt. It kā jau jā, taču neatbildēts paliek jautājums, kāda velna pēc kādam te integrēties?!! No vienas puses ir impērija, kas demonstrē spēku, pārliecību, ideoloģiju, bur nākotnes vīziju, bet no otras – tikai klusa saraušanās čokuriņā, savu karavīru noliegšana un kaut kādas ierēdnieciskas runas par mistisku integrāciju. Tas ir iepriekšējo paaudžu un šodienas atsevišķu entuziastu nopelns, ka stipras Latvijas idejai vēl tic tik daudzi latvieši.

Atļaujiet mazu iestarpinājumu no privātās dzīves! Uzskatu, ka krievu mentalitāti saprotu pietiekoši labi. Cilvēks, kuru es varētu saukt arī par savu patēvu un kurš manai ģimenei joprojām ir ļoti tuvs, ir padomju armijas pulkvedis, nepilsonis, kurš turklāt nerunā latviski. Kopš sevi atceros, mēs ar viņu esam strīdējušies un bijuši nesamierināmi pretējos uzskatos par politiku. Un vienlaikus tuvi kā cilvēki. Viņš mani iemācīja peldēt, braukt ar mašīnu un divriteni. Mūs vieno savstarpēja cieņa, iespējams, pat dziļāka nekā ar vienu otru politisku domubiedru. Kāpēc? Tāpēc, ka spējam būt patiesi viens pret otru un turamies katrs pie savas pārliecības. Neko krievi nenicina vairāk kā cilvēkus bez principiem un liekuļus. Jā, pretēju uzskatu paudēji viņus var sadusmot, var būt smags strīds, bet tikai uz atklātības un stipras pārliecības pamatiem ir iespējama saruna un jebkāda vienošanās.

Lai Latvijas idejai ilgtermiņā ticētu krievi un citu tautību cilvēki, ar valsts ideju ir jābūt aizrautiem pašiem latviešiem. Mums ir jābūt gataviem mesties cīņā un aizstāvēt to, kam ticam, un tikai tad var runāt, ka kāds novērtēs to, kas mums pieder un apsvērs iespēju identificēt ar to pats sevi vai vismaz sadzīvot un vienoties.

Protams, ka Latvijas drošībai un labklājībai ir svarīgi, ka absolūts vairums krievu, ukraiņu, poļu vai ebreju ir Latvijas kā latviskas, nacionālas valsts sabiedrotie. Bet to ir grūti nodrošināt, ja valsts mērķtiecīgi nestrādā pie nacionālas valsts ideoloģijas, vēstures un nācijas vīziju popularizēšanas. Kamēr Krievija runā par stipras ģimenes vērtībām, mūsu politiķi piedāvā Kārļus pārtaisīt par Karlīnēm. Kamēr Krievijas TV runā par krievu nācijas vēsturisko misiju, tikmēr mūsu sabiedriskais medijs kaunina cilvēkus, kas pie Brīvības pieminekļa vēlas godināt savus karavīrus. 

Valsts līderu loma ir iedvesmot un dot nācijas nākotnes vīziju saviem cilvēkiem. Piemēram, Latvijas valsts varētu paziņot un darbos apliecināt, ka ilgtermiņa mērķis ir dubultot latviešu skaitu un jebkādas krīzes apstākļos šim mērķim tiks nodrošināts īpašs atbalsts. Protams, tas nozīmē, ka atbalstu baudīs jebkuras tautības ģimenes. Jau pašreizējo Nacionālās apvienības panākto māmiņalgu pieaugumu bauda gan latviešu, gan jebkuras citas tautības ģimenes. Cilvēkiem ir jārodas pamatotai sajūtai, ka valsts attīstība ir vērsta uz lielākiem ideāliem, pat ja dažādu apstākļu dēļ šobrīd ir jāsavelk jostas un augļus baudīsim vēlākā nākotnē. Bet šis virziens ir jājūt. Lai jebkuram cilvēkam uzdodot jautājumu, kāpēc Latvija ir labākā, viena no atbildēm, kas atskanētu, būtu: Latvija tiecas būt draudzīgākā valsts ģimenēm ar bērniem.

Labs izaicinājums Latvijas sabiedrībai būtu izveidot nebijuši stipru jaunsardzi un zemessardzi, kurā ne tikai māca, kā sargāt valsti, bet kurā ir ar kultūru saistītas nodarbības, kur tiek mācīta vēsture, tiek īstenoti labdarības projekti. Ja palielinām līdzekļus aizsardzībai un tērējam tos dažādiem integrācijas projektiem, tad šis, manuprāt, būtu viens no lietderīgākajiem ieguldījumiem. Latvijas cilvēki ne reizi vien ir pierādījuši, ka spēj iesaistīties, ja ir skaidri redzams mērķis („Baltijas ceļš” vai mūsdienās kaut vai tāds simbolisks sīkums kā Rīgas iekļaušana Monopola spēlē). Kāpēc, piemēram, Latvijas jaunsardze nevarētu kļūt par vienu no pasaules spilgtākajiem piemēriem patriotiska rakstura jaunatnes organizācijām? Viens no uzdevumiem – organizācija, kurā ir vislielākais dalībnieku skaits proporcionāli iedzīvotāju skaitam. Stipra jaunsardze un zemessardze būtu gan laba atbilde dažādu ārēji inspirētu provokāciju riskiem, gan sabiedrības sašķeltības un neveselīga dzīvesveida izaicinājumiem.

Latvijas ideju nevar padarīt stipru vienā dienā. Tas diemžēl ir paaudžu jautājums, bet spert mērķtiecīgus soļus ir pēdējais brīdis. Vairāk bērnu, stipra, sportiska un patriotiska jaunatne, manuprāt, ir īstais virziens, kurā jāiegulda.