Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 14. novembris
Fricis, Vikentijs

Dzīvot aprūpes centrā nav kauns!

"Tas nav kauns - dzīvot sociālās aprūpes centrā. It nemaz! Gluži otrādi - te es jūtos daudz laimīgāka un priecīgāka. Radi man Rēzeknē dzīvo, tiem sava ģimene, daudzi arī jau nomiruši. Ko man iesākt - vai tad jaunu dzīvi sākt? Ja vecumā cilvēks paliek viens un nevarīgs, dzīve sociālās aprūpes namā ir labākā iespēja," laikraksta Diena pielikumam Senioru Diena uzsvērusi Janīna Vaņina, Rīgas sociālās aprūpes centra Stella maris iemītniece.

Septembrī Stella maris svin savu 20. jubileju, un šajos gados centrā dzīvojuši gandrīz tūkstotis klientu, lielākoties pensijas vecuma ļaudis. Lai gan sabiedrībā bieži dzird nosodošu attieksmi pret darbspējīga vecuma cilvēkiem, kuri savus sirmgalvjus ievietojuši aprūpes namā, vai līdzjūtību pret tiem, kas te nokļuvuši apstākļu spiesti, tomēr Stella maris satiktie seniori apliecina, ka tamlīdzīgiem aizspriedumiem nav pamata.

Dara visu, lai atlabtu

Daudzviet Latvijā šāda tipa iestādēs valda tik gaiša un sirsnīga atmosfēra, aprūpe ir tik kvalitatīva un profesionāla, ka seniori šeit nevis velk savas atlikušās mūža dienas un iznīkst, bet atveseļojas un uzplaukst. Sociālās aprūpes centrā Stella maris viens no galvenajiem mērķiem, kā uzsver centra direktore Solvita Rudoviča, ir strādāt tā, lai aprūpe senioram būtu vajadzīga tikai kādu noteiktu dzīves posmu: "Kad pienāk brīdis, kad seniors vairs nevar pats par sevi parūpēties, darām visu nepieciešamo, lai viņš atlabtu un varbūt pēc tam būtu spējīgs patstāvīgi turpināt savas dzīves gaitas."

Trešdaļai aprūpes centra iemītnieku ir gan bērni, gan mazbērni, taču lielākā daļa no senioriem uz šejieni bijuši spiesti pārcelties, jo palikuši vientuļi. Krāsns ar malkas apkuri, pārtikas veikals tālu, māc neizsakāmas skumjas, ko pastiprina aizvien uzmācīgākas domas par labajiem laikiem, kad ģimenē visi bija kopā un veseli, veselības sarežģījumi - tie ir biežākie iemesli, kāpēc vecumā tiek meklēts patvērums aprūpes namā.

"Te atrod draugus un draudzenes, mūsu centrā pat laulības slēgtas - tas vien nozīmē, ka šeit cilvēki jūtas labāk. Viņu diena ir aizpildīta, laiks tiek pavadīts saturīgi - iemītnieki var nodarboties ar rokdarbiem, iesaistīties mākslas pulciņos, fizioterapeita pavadībā doties nūjot līdz 200 metrus attālajai jūrai. Pie mums viesojas mākslinieki, seniorus vedam uz teātriem, operu, ekskursijās. Organizējam dzimšanas dienas svinības, svinam gadskārtu svētkus. Seniori paši cep pīrādziņus, piparkūkas, krāso olas un gatavo ielūgumus uz pasākumiem - viņi jūtas noderīgi, un tas viņos atgriež dzīvesprieku," novērojusi Rudoviča.

Stella maris strādā profesionāļi - medicīnas māsas, ģimenes ārsts, psihiatrs, fizioterapeits, podologs, sociālais rehabilitētājs, kas strādā, lai uzlabotu iemītnieku garīgo un fizisko pašsajūtu. "Mūsu darbinieki ir apmācīti, viņi zina, kā nodrošināt atbilstošu aprūpi. Daudziem tuviniekiem, kuri visu dienu ir darbā, nav iespēju tik kvalitatīvi veikt aprūpi. Turklāt mēs strādājam tā, lai uzturētu pašaprūpes spējas, lai seniors iespējami ilgāk pats būtu aktīvs," uzsver Rudoviča. Daudzi šeit nonāk pavisam nevarīgi, bet pēc laika atlabst un pat paši kļūst labs atbalsts sociālajiem darbiniekiem - piemēram, palīdz pabarot nespējīgākos vienaudžus.

Skumjākie stāsti diemžēl saistās nevis ar pašiem iemītniekiem, bet ar viņu radiem. Lai gan centra iemītniekus tuviniekiem ļauts apmeklēt (arī paši seniori nav ierobežoti - var doties ciemos pie radiem, draugiem uz pilsētu), Rudovičas praksē piedzīvoti gadījumi, kad vienīgā interese par veco, aprūpes centrā nevarīgā stāvoklī ievietoto cilvēku radiem bijusi ar telefona starpniecību. "Tas ir bēdīgi, ja piederīgie nevis brauc apciemot un uzmundrināt, bet zvana mūsu darbiniekiem, lai pārbaudītu, vai šis cilvēks vēl ir dzīvs. Mēs jūtam to attieksmi. Pieļauju, ka tās varētu būt mantojuma lietas, kas tā liek izturēties, bet tas lai paliek uz katra sirdsapziņas," saka Rudoviča. Vēl jo skumjāk darbiniekiem apzināties - ir ieguldīts sirds darbs, lai seniora veselības stāvoklis uzlabotos, tikai prieks par to ir vienīgi centra darbiniekiem un pašam senioram. Bet - jā, viņš ir pat ļoti dzīvs!

Nekļūs par apgrūtinājumu

Rasma Kozlovska (83) pirms trim gadiem palikusi bez pajumtes, tā nonākusi Stella maris. "Aprūpe te ir ļoti laba. Draudzeņu gan man šeit nav - kādreiz dzīvē bija draudzene, bet viņa man atņēma vīru. Kopš tā laika ne ar vienu vairs nedraudzējos," vaļsirdīgi teic Rasma. Tomēr viņai patīkot vienaudžiem aprūpes centrā pastāstīt savu dzīves stāstu, reizēm aiziet nūjot. Bērni, mazbērni Rasmai ir, vienreiz ir bijuši ciemos, bet par to viņa neskumst - te varot no visa vienkārši atpūsties.

"Kas tad mums šeit nekait - ne par ko nav jādomā, ne par ēšanu, ne mazgāšanu! Varu romānus lasīt un ekskursijās braukt!" priecīga ir Janīna Vaņina (87). Arī viņa šeit nokļuvusi pirms trim gadiem - vispirms nomiris vīrs, tad meita. Mazmeitām viņa neiešot kļūt par apgrūtinājumu, arī znotam nē. "Znotam atstāju savu dzīves platību - ko es maisīšos, viņš vēl jauns vīrietis, varbūt vēl ģimeni izveidos. Es jutos lieka un pati nolēmu, ka labāk došos uz sociālās aprūpes centru," stāsta Janīna. Viņa šeit ieguvusi labus draugus: "Reiz uz soliņa sēdējām, runājām ar vienu kundzīti, un mums valodas sakrita - viņa stāsta par savu dzīvi, es par savu un abām literatūra patīk, tā sadraudzējāmies." Janīna ir izaugusi Bolderājā - viņa gandarīta, ka arī vecumdienas šeit var pavadīt. "Bolderāja mana dzimtene, te bērnībā skraidīju basām kājām, peldējos Buļļupītē, te skolu beidzu, te mīlestību satiku - vīriņu savu. Man piedāvāja šo vietu aprūpes centrā, un es nopriecājos - turpat vien ir."

Janīnas kaimiņš Imants Bergmanis (75) arī ir literatūras cienītājs, abi lasa avīzes un bieži pārrunā notikumus literatūrā un mākslā. Imants te nokļuvis veselības sarežģījumu dēļ, bet nu jau ir atguvis spēkus. "Te ir burvīgs parks, draudzīgs kolektīvs, ir radio, televīzija, man te ir domubiedri, tikai žēl, ka kāju dēļ dejot vairs nevaru. Te nav garlaicīgi," apgalvo Imants. Arī Antoņina Juste (86) jūtas labi: "Radinieki man ir - brāļa un māsas bērni, viņi pie manis atbrauc, kaut aizņemti darbos. Arī es braucu pie viņiem. Es neskumstu, jūtos ļoti labi. Eju vingrot, gar jūru staigāju, draugi man ir. Kā tad bez draugiem - kopā ejam pīlītes barot."

Tur bija kā mājās

Sabiedrībā valda vēl arī kāds cits priekšstats - ka sociālās aprūpes centrs ir seniora pēdējā dzīvesvieta. Anastasijas Valteres (68) pieredzes stāsts vēsta, ka var būt arī citādi. Anastasiju satiekam viņas jaunajā dzīvesvietā - jaunuzceltajā sociālajā mājā Imantā. Seniorei te ir pilnīgi jauns dzīvoklītis, kurā viņa mīt nepilnu mēnesi. Viņa ir bijusī Stella maris iemītniece: "Pirms 11 gadiem nopietni slimoju, nonācu slimnīcā, biju smagā stāvoklī. Vīrs man jau bija miris, vīramāte nomira. Kad no slimnīcas iznācu, paliku bez dzīvesvietas. Tā nokļuvu Stella maris."

Aprūpes centrā Anastasijas veselības stāvoklis uzlabojās, un viņa sāka palīdzēt centra darbiniekiem aprūpēt vārgākos iemītniekus. Ieguva daudz mīļu draugu. "Šo sociālo dzīvokli gaidīju rindā ilgus gadus un, kad tā pienāca, bija jāiet prom no aprūpes centra. Es nevaru aizmirst savus draugus, tagad braucu ciemos pie viņiem. Tur viss ir tik pazīstams, mīļš - kā mājās. Pat negribēju iet no turienes prom," saka Anastasija. Uz skapīša Anastasijai ierāmētas stāv trīs fotogrāfijas - Janīna pati, Janīna ar savu sociālo aprūpētāju un fotogrāfija ar sunīti, kuru savulaik atļāvuši vest līdzi uz aprūpes centru. Atvadoties viņai acīs sariešas asaras.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Par kritiku – uz tiesu?

Pēdējā laikā vērojams, ka centienus juridiski regulēt dažādas dzīves jomas pastiprina ne tikai politiķu ierosinājumi, bet arī privātpersonu rīcība.

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē