Šīs veselības aprūpes modelis, kas veiksmīgi ir ieviests arī daudzās citās Eiropas Savienības (ES) valstīs, darbojas kā ekonomiskais multiplikators, palīdzot ne vien cīnīties ar ēnu ekonomiku, bet nodrošina arī būtisku kvalitātes pieaugumu veselības aprūpes nozarē.
Ierodoties 2003. gadā Slovēnijā, mani pārsteidza vienkāršo cilvēku un medicīnas darbinieku attieksme pret pacientiem un izpratne par to, cik lielu kaitējumu savam maciņam un veselības nozarei nodara nodokļu nemaksātāji. Ļoti bieži saskāros ar to, ka šajā valstī atšķirībā no nereti novērotās situācijas Latvijā, nemaksāt nodokļus bija ne vien neizdevīgi, bet dažkārt pat pazemojoši. Ja neesi nodokļu maksātājs, bet gribi saņemt pakalpojumu, tad varēja just attieksmes maiņu atkarībā no tā, vai esi apzinīgs sabiedrības loceklis un maksā nodokļus, vai arī izmanto citu apmaksātas sistēmas priekšrocības.
Un galveno lomu šīs izpratnes veidošanā spēlē veselības nozares ciešā saikne ar nodokļu apmaksu, ko veic katrs valsts iedzīvotājs. Tāpēc 2006. gada vasarā aizbraucot no Slovēnijas, es jau biju guvis pārliecību, ka arī Latvijā, reformējot veselības nozari, iespējams uzlabot ne vien medicīnas pakalpojumu kvalitāti, bet arī panākt ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanos.
Taisnīgi un uzskatāmi
Ar ko tad veselības aprūpe Latvijā atšķiras no veselības aprūpes Slovēnijā, Austrijā un vēl daudzās citās ES valstīs, kur šobrīd jau darbojas līdzīgs veselības aprūpes modelis? Pirmkārt, tā ir vēlme radīt taisnīgu sistēmu, lai tie, kuri maksā nodokļus (un uztur esošo veselības aprūpes sistēmu), bez papildus maksas saņemtu kvalitatīvus medicīnas pakalpojumus. Savukārt nodokļu nemaksātājiem (kuri nepiedalās sistēmas uzturēšanā) būtu pašiem jāapmaksā pilna pakalpojuma cena vai vismaz būtiska tā daļa.
Slovēnijā Veselības apdrošināšanas institūts (ZZZS) iedzīvotājiem izsniedz viedkarti, un tajā ievadītā informācija parāda to, vai pacientam nepieciešamais pakalpojums pienākas bez maksas vai nē. To var vienkārši pārbaudīt, ievietojot karti terminālī. Ja pacientam šādas kartes nav, viņam jāmaksā pilna pakalpojuma summa.
Lai sistēma veiksmīgi darbotos, izšķirošs arguments ir taisnīguma apziņa un uzskatāmība – ikviens nodokļu maksātājs, ģipsējot salauztu kāju, atvedot bērnu pie ārsta vai piesakoties plānveida operācijai, laicīgi un bez maksas var saņemt kvalitatīvu pakalpojumu, un uz to nav jāgaida rindā nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem.
Otrkārt, lai šāds veselības aprūpes modelis varētu veiksmīgi strādāt, ir nepieciešams izveidot vienotu elektronisku datu bāzi, kas apvienotu informāciju par visiem medicīnas pakalpojumu saņēmējiem un nodokļu maksātājiem. Šobrīd Latvijā jau tiek izsniegtas identifikācijas viedkartes, kurās būtu salīdzinoši vienkārši iekļaut visu nepieciešamo informāciju par nodokļu maksātāju. Mediķi slimnīcās un farmaceiti aptiekās tādejādi ļoti vienkārši, izmantojot identifikācijas karti, varēs pārbaudīt, par kādu cenu pacientam pienākas zāles vai medicīnas pakalpojums un nodokļu maksātāji saņemtu tiem pienākošās atlaides.
Trešais būtiskais nosacījums ir izmaiņas nodokļu sistēmā, jo jābūt iezīmētai IIN summai, kas paredzēta konkrēti veselības pakalpojumu segšanai. Šobrīd papildu nauda veselībai tiek meklēta kopējā budžetā. Savukārt loģiskāk būtu, ja šī nauda tiktu iezīmēta konkrēti veselības apdrošināšanai. Tādejādi cilvēkiem arī būtu dota iespēja uzskatāmi redzēt, ka saņem konkrētu pakalpojumu par samaksāto naudu. Svarīgi šo summu meklēt tieši IIN ietvaros, jo sociālā nodokļa likme – 35,09% – jau ir salīdzinoši augsta un to vairs nevar palielināt.
Ceturtkārt, šādai sistēmai ir jābūt virknei izņēmumu no sociālā un medicīnas viedokļa – ir jānodala sabiedrības grupas, uz kurām attiecas izņēmumi, piemēram, mazturīgie un pensionāri. Arī pirmā palīdzība ir jāsniedz pilnīgi visiem pacientiem. Nonākot slimnīcā, ārsts neatteiks pirmo palīdzību, bet par tālāko papildu apkalpošanu būs jāmaksā, un par to pacientam piestādīs rēķinu. Atbilstoši iemaksu lielumam, būs pakalpojumi, kas pieejami bez maksas, bet citi ar atlaidi un vai par pilnu maksu.
Piektkārt, būs nepieciešams zināms laiks, lai apmācītu veselības aprūpes jomā strādājošos, kā strādāt jaunās sistēmas ietvaros. Tāpat būs nepieciešams jauns aprīkojums – datori un termināli, lai varētu nolasīt informāciju no viedkartēm.
Motivācija maksāt nodokļus
Galvenais jautājums, protams, ir – ko Latvijas iedzīvotāji iegūs, ja veselības aprūpes sistēma Latvijā tiks reformēta? Eiropas valstu pieredze apliecina, ka viens no galvenajiem ieguvumiem ir uzticības pieaugums nodokļu sistēmai un ēnu ekonomikas mazināšanās, jo cilvēkiem ikdienā kļūst skaidrāk redzams, kur paliek viņu nodokļu nauda un kādus ieguvumus viņi gūst. Bet otrs būtisks ieguvums ir medicīnas pakalpojumu kvalitātes pieaugums, kas iet kopsolī arī ar medicīnas darbinieku atalgojuma pieaugumu atbilstoši viņu izglītības un kvalifikācijas līmenim.
Man pašam gadījās situācija Slovēnijā 2003. gadā – bērns bērnudārzā guva sadzīves traumu un brūcei bija nepieciešams uzlikt šuves. Pilna pakalpojuma summa bija 50 eiro, savukārt viedkartes īpašniekam pakalpojums bija bez maksas. Salīdzinoši novērtējot šīs izmaksas, viennozīmīgi bija skaidrs, ka ir izdevīgi būt nodokļu maksātājam. Šādā situācijā uzskatāmi ir redzams, ko tu saņem pretī, ja maksā nodokļus, un tas stimulē ēnu ekonomikas samazināšanos. Cilvēki tiek motivēti maksāt nodokļus, jo starpība starp maksāšanu un nemaksāšanu ir ļoti nozīmīga. Maksājot nodokļus, bezmaksas veselības pakalpojumi tiks nodrošināti visiem ģimenes locekļiem – visiem apgādājamajiem.
Šobrīd Latvijā daudzi cilvēki labprātāk apmeklē privātos ārstus, jo pie viņiem iespējams saņemt augstākas kvalitātes pakalpojumus un nav jāstāv rindās. Ja salīdzina to, vai pakalpojums ir pieejams uzreiz, kad tas ir nepieciešams, tad arī izmaksu ziņā starpība šobrīd nav nemaz tik liela. Tas apliecina, ka, sakārtojot sistēmu, iespējams panākt būtisku medicīnas pakalpojumu kvalitātes kāpumu arī valsts sektorā. Īpaši to varētu novērtēt ģimenes ar bērniem, kuriem šobrīd ir problēmas laikā saņemt nepieciešamos medicīnas pakalpojumus. Vienīgā nepieciešamība – uzrādīt medicīnas iestādē savu identifikācijas karti un uzreiz saņemt bezmaksas pakalpojumu. Savukārt personām, kurām šādas kartes nav, būtu jāstājas kopējā rindā un jāmaksā par pakalpojumu.
Kāpēc tad Latvijā joprojām ir novērojama pretestība šai daudzās ES valstīs pārbaudītajai veselības sistēmas reformai, neraugoties uz to, ka ar pašreizējo veselības un medicīnas aprūpes sistēmas situāciju īsti neviens nav apmierināts? Viens no izskaidrojumiem ir cilvēku neticība esošajai nodokļu sistēmai, kas uzskatāmi neparāda saikni starp nodokļu nomaksu un praktiskiem ikdienas ieguvumiem. Tāpat zināmā sabiedrības daļā ir jūtama nevēlēšanās maksāt par pakalpojumu, kas, viņuprāt, tiem pienākas tāpat bez maksas. To apliecina Latvijā salīdzinoši lielais ēnu ekonomikas īpatsvars 25% – 30%. Algas daudzviet joprojām tiek maksātas aploksnēs.
Tāpēc viens no risinājumiem, kā mainīt esošo situāciju un šos negatīvos cilvēku ieradumus, ir veselības sistēmas reforma, kas būs orientēta uz solidaritātes principa ievērošanu – ne tikai valstij un citiem, bet arī tev pašam ir jāparūpējas par sevi un savu ģimeni.