2013. gads ir ļoti nozīmīgs gads Latvijas vēsturē, kad mēs stāvam lielu izaicinājumu un lielu nezināmo priekšā. Kādi ir lielākie riski šajā gadā?
Te tie ir saistīti ar vēlēšanām, bet, protams, cik mēs plaši uz to skatāmies. Ja mēs skatāmies uz pasauli, galvenie jautājumi ir, kā attīstīsies pasaules ekonomika, kā attīstīsies notikumi Tuvajos Austrumos. Ja mēs skatījumu sašaurinām un tagad lūkojamies uz Eiropu, uz Eiropas Savienību, jautājums ir, kā Eiropa turpinās ķepuroties ārā no savām finanšu un ekonomiskās attīstības problēmām. Kā ies Vācijai? Kā lielākajam ekonomiskajam spēlētājam Eiropā un lielam ekonomikas spēlētājam globāli. Tūlīt šeit ir jautājums par nākamo septiņu gadu finanšu perspektīvu. Kādas vienošanās tiks panāktas Eiropas Savienībā? Un tagad mēs pārejam pie Latvijas.
Jā, kādi ir galvenie politiskie riski un izaicinājumi Latvijā šajā gadā?
Arī Latvijā tas ir saistīts ar finanšu perspektīvu un ar Zaļo un Zemnieku savienības vēlmi pozicionēties pirms pašvaldību vēlēšanām. Bet ne tikai. Arī jautājumā par kopējo lauksaimniecības politiku un to, ko valdība šajā jautājumā dara un spēj vai nespēj panākt. Protams, arī te nozīmīgs faktors ir pašvaldību vēlēšanas, vēlme pozicionēties to kontekstā. Ar pašvaldību vēlēšanu jautājumu ir saistīta arī diskusija par eiro ieviešanu Latvijā no 2014. gada.
Jūs uzskatāt, ka Zaļo un Zemnieku savienības nostāja referenduma par eiro jautājumā var būt ļoti nozīmīgs faktors?
Katrā ziņā, ja Zaļo un Zemnieku savienība ieņem noraidošu vai nogaidošu pozīciju eiro jautājumā, vairs nav iespējams tik primitīvi un banāli interpretēt, kā to dara daži valdības pārstāvji, kas visu šo jautājumu reducē tikai kā «krievi pret latviešiem». Jeb ka visas austrumslāvu partijas skeptiski izsakās pret eiro ieviešanu, bet visas tā sauktās latviešu partijas it kā atbalstoši izsakās par eiro ieviešanu. Tad tas vairs nav ekonomiskās politikas jautājums, bet vienkārši politikas jautājums, kura fonā spīd Maskava. Es pat nezinu, kā kādu pieklājīgāku vārdu atrast. Skan šie mazpārliecinošie argumenti par eiro kā drošības garantu, kas ir muļķības. Ja reiz eiro ir drošības jautājums, varbūt ir jāstājas ārā no NATO? Ja Zaļo un Zemnieku savienība ieņem pozīciju, tajā brīdī diskusija par eiro var iegriezties citās sliedēs – ka tas nav rupji «krievi pret latviešiem», ka tas ir jautājums, kurā tiešām ir citas dimensijas. Tas ir ekonomiskās un monetārās politikas jautājums. Tas ir jautājums par savu interešu apzināšanos. Jautājums par savām spējām šīs intereses īstenot ar instrumentiem, kurus mēs izvēlamies šo interešu īstenošanai. Latvija patiesībā šodien ir vienīgā valsts, kura aktīvi apsver iespēju ieviest eiro. Bulgārija, Čehija ir skaidri pateikušas, ka šajā virzienā neko nedarīs. Neviens šajā virzienā neko nedara.
Rīgas domes vēlēšanu rezultāts – vai tur viss jau ir skaidrs, kā dažs labs saka?
Nē, tur ne tuvu nekas nav skaidrs. Jo viens lielais nezināmais ir, cik būs tā saukto latviešu partiju sarakstu. Tam ir divi apakšjautājumi, cik vispār būs šādu sarakstu un cik būs vērā ņemamu latviešu sarakstu, par kuriem tik tiešām cilvēki varētu balsot. Tad ir jautājums, vai tiešām Lindermana partija nestartēs Rīgā. Jo tas ir spoguļjautājums latviešu sarakstu skaitam Rīgā. Neapšaubāmi pašvaldību vēlēšanas Rīgā būs tās, kurās etniskā piederība spēlēs ļoti lielu lomu. To mēģināt noliegt ir absolūti bezjēdzīgi. Ir kaudzēm pētījumu, kas to apliecina. Līdz ar to, ņemot vērā Rīgas vēlētāju etnisko sastāvu, spēku samērs ir diezgan līdzīgs. Īpaši ņemot vērā, ka Saskaņas centrs tomēr ir spējīgs piesaistīt arī vienu daļu latviešu balsu, jautājums ir pavisam līdzīgs. Jautājums, kā atlikušās latviešu balsis sadalīsies pa sarakstiem, kas neiekļūs Rīgas domē. Tas savukārt ir saistīts ar to, vai Reformu partija spēs uzlikt sarakstu Rīgā un atradīs kaut kādu līderi. Vai Reformu partija vispār ies ar atsevišķu sarakstu Rīgā – šis jautājums principā ir atvērts.
Ja jūs būtu Reformu partijas valdes loceklis, ko jūs domātu brīdī, kad Mārtiņš Bondars aizcērt durvis?
Jāteic, lai atbildētu uz šo jautājumu, man būtu jābūt patiešām labi informētam valdes loceklim – vismaz par divām lietām. Kādu ieguldījumu Mārtiņš Bondars būtu varējis dot partijas reitingu paaugstināšanā? Respektīvi, vai Mārtiņš Bondars ir tik spēcīga un harismātiska personība, kas var piesaistīt jaunus atbalstītājus. To var atbildēt ar pētījumu starpniecību. Es nezinu, vai Reformu partija kaut ko tādu ir darījusi. Otrs jautājums situācijā, kad Mārtiņš Bondars aizcērt durvis, ir – vai ir kāds plāns B. Ja es varētu atbildēt uz šiem jautājumiem, es varētu atbildēt, vai esmu priecīgs par to. Balstoties uz nojautām – bet patiešām nojautām –, es teiktu, ka šis varbūt nav pats lielākais zaudējums, ko vispār ir piedzīvojusi Reformu partija.
Valdis Zatlers ceturtdien paziņoja, ka Reformu partija nepērk reitingus, ar to droši vien domājot, ka visi citi pērk un tie ir apšaubāmi. Cik jūs kā politikas zinātnieks uzticaties socioloģisko pētījumu rezultātiem, un vai esat saskāries ar to, ka tie varētu tikt pirkti?
Domāju, ka jūsu laikraksta jaunais galvenais redaktors jums varētu sniegt kompetentāku atbildi uz šo jautājumu, jo viņš pats nāk no šīs jomas. Ja ar pirkšanu saprotu negodīgu datu iegūšanu vai interpretāciju pasūtītāja interesēs, jo saprotams, ka jebkuru pētījumu pasūtītājs pērk tādā nozīmē, ka to viņam neviens nedāvina, man ir iemesls domāt, ka šādas lietas pagātnē XX gadsimtā varētu būt notikušas. Vai kaut kas tamlīdzīgs notiek šodien? Es domāju, ka lielākās un nopietnākās socioloģisko pētījumu kompānijas XXI gadsimtā izvairās no šādiem priekšlikumiem falsificēt partiju reitingus. Tik brutālas lietas nenotiek. Jo tirgus Latvijā patiešām ir tik mazs un reputāciju sabojāt ir tik viegli, ka es patiešām domāju, ka tādas lietas vairs nenotiek.
Kā jūs vērtējat to, ka Latvijas premjers Valdis Dombrovskis pēdējā laikā uzkrītoši nespēj ieņemt nekādu pozīciju tādos sabiedrību tracinošos jautājumos kā lielo uzņēmumu valdes locekļu atalgojums vai kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes ceļojums uz Austrāliju?