Jāatzīmē, ka izslavētā Ļeņina valoda, savas politiskās pagātnes dēļ ārzemēs nav iecienīta, lai neteiktu vairāk. Atrodoties Igaunijā, Polijā, Ungārijā un ne tikai tur, ieteica, ka labāk runāt jeb kurā valodā tikai ne krieviski. Atbrīvotāju cirstās rētas okupētajās zemēs nesadzīs vel ilgi. Vajag aizdomāties kāpēc Krievijai esošajās kaimiņu valstīs ar antipātiju izturas pret šo valodu. Bet vai valoda ir vainīga tādai antipātijas izpausmei? Patiesībā krievu valoda ir nonākusi kā ķīlniece savas tautas politiskās pagātnes valgos.
Latvija savā pastāvēšanas laikā cikliski ir sastapusies ar musinošiem, šķeltnieciskiem, slēpti naidīgiem pasākumiem pret mūsu tradīcijām, tautu, tautas centieniem pēc neatkarības, visbeidzot pret neatkarīgās valsts varas institūcijām. Pašreiz politiķi no SC kultivē neuzticību starp cilvēkiem. Norāda, ka cilvēki netic valdībai, pat nosauc 5% sabiedrības, kuru uzticas valdībai un valsts varas institūcijām. Tiek nosaukti pat termiņi, ka patreizējā valdība tiks gāzta martā. Iespējams viņi zina, varbūt pozīcijā ir „uzpirkti” valsts varai naidīgi diversanti, kuri aiz kases lodziņa gaida starta signālu.
Tiek kultivēts pieņēmums, ka valdība slikta, bet sadzīves līmenī starp latviešiem un krieviem atšķirību neesot. Iesaku apmeklēt masu pasākumus pie Brīvības pieminekļa un Uzvaras pieminekļa pirms pasākuma, pasākuma laikā un pēc pasākuma, tad būs dota atbilde uz daudziem mentalitātes jautājumiem.
Skatoties uz bijušā noziedznieka Lindermana aktivitātēm Vecrīgas ieliņās, kur viņš liekas pēc sava saimnieka uzdevuma un atalgojuma "piesienas" garāmgājējiem ar savu uzskatu popularizēšanu. Nāk atmiņā Marksisma mācībās apgūtais. 1917. gadā Bronšteins (Trockis), lai mulsinātu tautu uz nemieriem, Sanktpēterburgā stāvot uz siļķu mucas vairākas dienas sludināja Marksisma idejas. Varbūt arī Lindermanim, lai neklīstu pa ielām, vajadzētu piešķirt kādu sastatu, kur, starp citu, popularizēt "teorētiķa" Cilēviča (SC) izstrādātos nākotnes plānus.
Pārstaigājot šo zemi mēs no tās smeļamies garīgo spēku un ticību sev, gandarījumu par mūsu kultūru un dzīvē atstātajām vērtībām. Katrā vēstures posmā tautai ir pienākums gādāt par savu valsti, teritoriju, tradīcijām un valodu. Mūsu liktenis saaudzis ar senču pārdzīvoto un tam nav un nevar būt noilguma termiņa.
Atsakoties no maznozīmīgām ķildām, nenovīdības un mantrausības, mums ir jāciena, jākopj, jāvairo mūsu senču radītais un izcīnītais mantojums.