Tā valstij kļuvusi vai nu par advokātu, vai arī par teatralizētu uzvedumu arēnu. Birokrātu ieskatā tiesai ir butaforiskas buferzonas, kurā „kaislības norimstas” un laiks visu dziedē, loma.
Korupcijas relatīvais nekaitīgums ir acīmredzams tam, kurš uzdrošinās izmantot tiesu, lai apšaubītu augstāko birokrātu vai ministru rīcības likumību. Augstākā birokrātija nebīstas no administratīvās tiesas, jo pat klaji nelikumīgas rīcības gadījumā nav dzirdēts, ka šī institūcija kaut ko var birokrātam padarīt. Pirmkārt, process kalpo par laika vilcinātāju, lai iestātos disciplināratbildības noilgums. Otrkārt, nereti prāvas laikā mainās pats tiesiskais regulējums, zūd nodarījuma gan sociālā bīstamība, gan iespēja valsts nelikumīgo rīcību stādīt par atgādinājumu citiem. Treškārt, neviens negarantē administratīvās tiesas spriedumu izpildi saprātīgā termiņā. Ja vien, protams, jums nav kāda apsardzes firma vai cita „privāta armija”, kas ar bruņota spēka draudu palīdzību var iebiedēt iestādi pildīt likumu, taču tad ne jau tiesas spriešana, bet rupjš spēks palīdzētu atjaunot taisnību. Uzdosim sev jautājumu: vai loģiskāk, godīgāk un pareizāk ir dot ministram nelielu, taisnīgu kukuli, vai arī tiesāties astoņus gadus, panākt savu uzvaru tiesā, nepanākot nekādu reālu taisnīgumu?
Kā ilustrācija kalpo teju astoto gadu ritējusī izrāde – prāva ar izglītības un zinātnes ministru, kur skaudri ir jaušama mūsu valsts tiesiskuma fikcija.
Ievads
2006. gadā ministrs patvaļīgi paziņo par atalgojuma samazināšanu uz pusi un līguma laušanu – uz A6 formāta (10,5 cm x 14,8 cm) lapiņas. Bez iemesla, bez argumentācijas.
Pirmais cēliens.
Pirmā Administratīvā rajona tiesnese, kas nu jau sēž... apgabaltiesā, noliedz, ka vispār drīkst tiesāties, jo valsts pārvaldes lēmums esot privāta darīšana. Arī Administratīvās apgabaltiesas sastāvs arī ar balsu vairākumu izspriež, ka lieta nav jāskata tiesā, tikai vienam tiesnesim ir dūša aicināt pārsūdzēt. Augstākā tiesa norāda virkni apsvērumu, kā var nonākt pie secinājuma, ka lieta ir skatāma administratīvajā procesā un sūta to rajona tiesai. Protams, sīkumaini ļaudis jautās, kāpēc universitātē māca atšķirt privātas un publiskas tiesības, taču nevar gribēt šādu skunstīgu māku no katra, kas celts par tiesnesi. Pa to laiku Valsts civildienesta pārvalde rakstveidā ir apņēmusies, ka līguma atlīdzība būs jāmaksā, ja privātpersona uzvarēs šo tiesu.
Otrais cēliens.
Lietu pusotru gadu skata, izprasa pieprasījumus, lai otrais rajona tiesnesis nāktu klajā ar ģeniālu ideju: lieta izbeidzama, jo ,redz’, esot noteikumi, kas atcēluši līgumu. Viena nelaime, ka norma, ko laikam atrada kāds palīgs vai sekretāre, tā arī nekad nav stājusies spēkā. Pievīla prasme strādāt ar normatīvo aktu informatīvo sistēmu... var pateikt priekšā, ka tur der paskatīties, vai pie akta parādās vārdi „spēkā esošs”: konservatīvi juristi dažkārt mīl aizspriedumu, ka jāpiemēro ir tādi likumi, kas ir spēkā. Otrais apgabaltiesas sastāvs pēc pusgada atceļ lēmumu. Kas par to bija rajona tiesnesim? Pareizi – arī viņu iesēdināja apgabaltiesā.
Trešais cēliens.
Lai arī tiesai nerastos vēl kāda šaubīga iedoma, bija jāmobilizē visas ministrijas, lūdzot atsūtīt teju visus ministriju līgumus, lai tādējādi pierādītu, ka tas ir atalgojums. Trešā rajona tiesas tiesnese rūpīgi iepazinās ar tobrīd jau daudzu sējumu smago lietu (atgādināsim, ka pats valsts lēmums ir frāze uz A6 formāta lapiņas). Citastarp, pieņēma saprātīgu lēmumu – uzrakstīja atlūgumu no tiesneša amata.
Ceturtais cēliens.
Ceturtā rajona tiesnese ņēmās 2009. un 2010. gadu, attiecīgi process jau bija četrus gadus vecs. Mēdz teikt, ka ļaudīm ir gaišie brīži un ir tumšie brīži. Ceturtajai tiesnesei, iespējams, intelektuālu aptumsumu bija radījis kāds personisks notikums, jo viņa, esot spēkā Augstākās tiesas skaidrai norādei par publiskām tiesībām, atkal sarakstīja civiltiesībām, pie tam „simulatīviem darījumiem” līdz visbeidzot pati izdomāja citu līguma laušanas iemeslu, par valsts pat nenojauta – ka pats līgums ar valsts sekretāru no laika gala ir bijis prettiesisks. Un, ka visās iestādēs tie ir prettiesiski. Pa starpu tur vēl cits apgabaltiesas sastāvs atzina šos izdomājumus par pareiziem.
Piektais cēliens
Ievērojāt, ka līdz šim iestādei nekas nebija jādara? Tikai jānāk uz sēdēm, jāuztur process. Piektā Administratīvā apgabaltiesa atmeta šaubas par atalgojumu, atceļot iepriekšējās aplamības, tomēr nenoteica konkrētu izmaksājamo summu, beidzot radās iespēja ministrijai iesniegt kasācijas sūdzību, apšaubot, ka par šo lietu drīkst sūdzēties administratīvajā procesā...Augstākā tiesa spriedumu atcēla, norādot, ka ir jāpārbauda, vai ministre ir rīkojusies patvaļīgi.
Sestais cēliens
Sestā apgabaltiesa konstatēja teju to pašu, ko piektā, jo iestādes rīcībā jau nekādu argumentu nebija. Izņemot melošanu tiesai par atalgojuma apmēru un fantāzijas, ka tādi argumenti „varētu būt bijuši”. Un atkal ministrija varēja iesniegt kasācijas sūdzību. Teju gadu Augstākā tiesa apsvēra, kā jāreaģē uz sesto reizi, kad apšauba, vai lieta ir izskatāma tiesā, līdz beidzot atteica kasāciju un ļāva tiesas spriedumam stāties spēkā.
Septītais cēliens.
Tikai divdesmit divi tiesneši septiņu gadu laikā skatīja lietu: tiesu es uzvarēju, ir spriedums, ka valsts rīkojās nelikumīgi un ir izmaksājama kompensācija. Liekas, ka beidzot ir gana, lai visas puses – arī izglītības un vides ministri – saprastu, ka nu ir jāpilda uzņemtās saistībās, tomēr izrādās, ka tieši tagad var sākt čučēt vai izlikties par beigtiem. Var taču vēl pavilkt laiku un paskatīties, kādas metodes izmantos. Vai arī šeit sagribējies valstsvīra untumu – lēmuma mainīšanu „ar tankiem”?
Viena no tiesas pamatpazīmēm ir tās nolēmumu saistošais spēks. Likumdevējs normatīvi, bet izpildvara faktiski ir tie, kas nodrošina izpildi. Ja pat lietā, kur viena puse ir ministri un otra – augstākā valsts civildienesta ierēdne, tiesas spriedumu nepilda, kad elementārā lieta vilkta astoto gadu, parastam pilsonim vai ierēdnim tiesā nav iesakāms vērsties. Bezjēdzīgi. Dažs varētu pat bilst, ka prātīgāk būtu bijis izkārtot lietas ar politiskām intrigām, vai vienkārši uzzinot A6 formāta nelikumīgu rezolūciju, ņemt A6 formāta aploksni, piepildīt ar naudu un aiznest, kur pienākas krietnā sabiedrībā.
Ja ministri uzšķauda spriedumam, nav pamata uzskatīt, ka Latvijas Republikā ir reāla administratīvā justīcija. Vēl vairāk varētu uzdot jautājumu, kas ir raksta nosaukumā – vai nav laiks likvidēt administratīvo tiesu?