Ieejot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Vecāku mājā, jāuzvelk čības, lai dotos tālāk. Bahilas ar slimnīcas atmosfēru paliek aiz durvīm. Te ir radīta mājas gaisotne, kas palīdz vecākiem justies mierīgāk. Kopš ar sabiedrības atbalstu pirms sešiem gadiem tika izveidota Vecāku māja, tajā palīdzību saņēmuši teju 3000 bērnu tuvinieku.
Kā vērtējat, vai sākotnējā ideja ir attaisnojusies?
Ideja ir ne tikai attaisnojusies, bet mūs visu laiku pārsteidz tas, cik daudziem vecākiem esam vajadzīgi. Pat vairāk, nekā sākumā bijām domājuši. Ir vecāki, kuri ne tikai grib pie mums nakšņot, bet arī labprāt izmanto mūsu virtuvi, izmazgā veļu. Dažreiz vienkārši atnāk, lai šeit pagaidītu kādas procedūras beigas.
Jau no sākuma jums bija vīzija, kā visam būtu jādarbojas un jāizskatās? Cik ļoti tas atbilst esošajai situācijai?
Es ienācu jau esošās telpās ar uzstādījumu, ka mums jāpalīdz vecākiem. To, kā organizēt darbu un kas tieši ir nepieciešamā palīdzība, mēs izdomājām kopā. Iespējams, tas ir tik labi izdevies, jo jau no paša sākuma ir bijusi laba komanda - gudri un spējīgi cilvēki, kas, sanākot kopā un apvienojot idejas, var izdarīt ļoti labu darbu. Tā arī ir veiksmes atslēga. Viens cilvēks visu paveikt nevar.
Mēs esam bijuši arī diezgan elastīgi. Mēs būvējām kaut ko jaunu, un neviens nevarēja pastāstīt, kā Vecāku mājai ir jāfunkcionē. Citur pasaulē tās ir citādākas - kā dzīvokļi vai viesnīcas ar koplietošanas telpām, bet katram ir arī sava privātā telpa. Mums ir 21 gultasvieta astoņās istabās, tāpēc nereti vecākiem nākas būt kopā. Dažkārt tas pat ir labi, jo ir cilvēki, kas līdz ar pārdzīvojumiem ļoti noslēdzas. Cilvēks blakus ir sava veida atbalsts, dažreiz pat vārdos nepateikts. Nav jābūt spējīgam speciālistam, superpsihologam, garīdzniekam vai sociālajam darbiniekam, lai sniegtu cilvēcīgu atbalstu.
Kas ir bijis lielākais izaicinājums šo gadu laikā?
Saglabāt nemainīgu kvalitāti gan tādā telpu un atmosfēras, gan attieksmes ziņā. Viena lieta ir sasniegt ļoti labu rezultātu, bet otra to saglabāt. Protams, laiku pa laikam mēs pārdomājam, vai tas, ko mēs darām, ir tas, ko cilvēkiem vajag. Vai sistēma, ko mēs esam radījuši, patiešām strādā. Mēs vairs neesam jauns un inovatīvs projekts un sabiedrībai jau esam pierasta lieta, bet katram unikālajam vecākam, kurš ienāk Vecāku mājā, esam pilnīgs jaunums un ļoti nepieciešami.
Ko vecāki sagaida?
Vecāku māja atspoguļo to, kas ir sabiedrībā. Ir cilvēki, kuri paši ar visu tiks galā, un viņiem vajag tikai gultasvietu. Nedzers ne tēju, ne kafiju, negatavos ēst. Bet ir cilvēki, kuri mēģina sev palīdzēt, saprotot, ka spēka resurss nav neizsmeļams. Taču mēs tikai negaidām, ka cilvēki vērsīsies pie mums, mēs paši ejam un palīdzam. Turklāt diezgan bieži tā nav klasiska konsultācija, bet, piemēram, saruna virtuvē vai viesistabā. Nereti cilvēkiem šeit ir nepieciešams vienkārši cilvēcīgs atbalsts. Viņi neprasa kaut kādu problēmu risinājumus. Bieži vienkārši ir jautājums - kāpēc?
Līdzekļus mājas izveidei cilvēki ziedoja. Vai joprojām mājas pastāvēšana ir atkarīga no ziedojumiem un uzņēmumu labvēlības?
Vecāku māja šobrīd tiešām dzīvo no ziedojumiem, un mēs esam milzīgu pateicību parādā Maxima, kas jau pusotru gadu mūs atbalsta. Atsevišķos momentos tas ir nenovērtējami. Viens ir tas, ka Vecāku māja tiek nodrošināta kopumā - esam visu laiku atvērti, te darbojas speciālisti, bet ir arī iespējams virtuvē nolikt produktus kopējai lietošanai.
Atbalsts joprojām ir arī no sabiedrības, īpaši caur brīvprātīgo darbu. Šādu cilvēku ir pietiekami daudz, bet izaicinājums ir radīt tādu vidi un atmosfēru, lai šie cilvēki gribētu nākt un palikt.
Visu žurnālistes Annas Strapcānes interviju ar Ilzi Jozēnu lasiet piektdienas, 1.aprīļa, laikrakstā Diena!