Droši vien ir grūti ar kvantitatīvu pētījumu starpniecību iegūt pamatotas atbildes, kādēļ ir šāda pretruna. Arī Rīgā novērojamā situācija sociālās palīdzības jomā parāda, ka samazinās trūcīgo personu skaits (kuru vidējie ienākumi mēnesī pēdējo trīs mēnešu laikā nepārsniedz 90 latu un kuri atbilst pārējiem normatīvajos aktos noteiktajiem kritērijiem). Dati liecina, ka šī gada janvārī, salīdzinot ar 2012.gada decembri, šis samazinājums ir 1%, bet gada laikā tas sasniedzis 40%. Sociālo pabalstu saņēmēju skaits 2012.gadā, salīdzinot ar 2011.gadu, samazinājās par 12% jeb 10 128 personām (no 82 508 sociālo pabalstu saņēmējiem 2011.gadā līdz 72 380 - 2012.gadā).
Oficiālā statistika rāda, ka sociālo pabalstu saņēmēju skaita samazinājumu ietekmējuši dažādi faktori. Pirmkārt, 2012.gadā palielinājās GMI pabalsta un dzīvokļa pabalsta saņēmēju vidējie ienākumi (GMI pabalsta saņēmēju vidējie ienākumi palielinājās no 23,51 lata vidēji vienai personai 2011.gada decembrī līdz 32,43 latiem 2012.gada decembrī, dzīvokļa pabalsta saņēmēju vidējie ienākumi - no 51,66 latiem 2011.gada decembrī līdz 61,93 latiem 2012.gada decembrī). Otrkārt, pērn, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, nedaudz samazinājās GMI pabalsta saņemšanas vidējais ilgums (2011.gadā tas bija 7,66 mēneši, 2012.gadā - 7,25 mēneši). Daļēji sociālo pabalstu saņēmēju skaita samazināšanos ietekmēja arī intensīvais Rīgas Sociālā dienesta sociālo darbinieku veiktais darbs ar bezdarbniekiem.
Jāpiebilst, ka trūcīgo personu skaita samazināšanās novērojama ne tikai Rīgā, bet visā valstī kopumā. Labklājības ministrijas apkopotā informācija liecina, ka 2011.gada martā visās Latvijas pašvaldībās kopumā reģistrētas 190 825 trūcīgas personas, 2011.gada decembrī - 157 997, pērn jūnijā - 142 279, bet decembrī - vairs tikai 109 595 trūcīgas personas. Tas nozīmē, ka nedaudz vairāk kā pusotra gada laikā trūcīgo personu skaits sarucis gandrīz uz pusi.
Tomēr tas īsti neizskaidro atšķirību starp oficiālajiem datiem un DNB Latvijas barometra pētījumā pausto iedzīvotāju viedokli. Ļoti iespējams, tam iemesls ir Latvijā pastāvošo oficiālo trūcīguma, sociālās palīdzības saņemšanas un nabadzības kritēriju neatbilstība faktiskajām dzīves izmaksām. Nevienam no šiem kritērijiem – trūcīgas personas (ģimenes) statusa ienākumu līmenis, GMI līmenis, minimālās darba algas līmenis, neapliekamā minimālā ienākuma līmenis u.c. - pamatā nav reāli, ar faktiskajām dzīves izmaksām saistīti aprēķini. Tāpēc tiem sociālās palīdzības saņēmējiem, kuriem nav iespēju papildus gūt neregulārus un nereti arī neoficiālus ienākumus, ir ļoti sarežģīti apmaksāt visas ikdienas vajadzības pat minimālā apmērā.
Pētījuma rezultāti liecina, ka iedzīvotāju minētās vidējās summas normālai dzīvei – 665 lati vienam cilvēkam un 1362 lati ģimenei ar trīs bērniem – būtiski pārsniedz vidējo algu tautsaimniecībā. Turklāt milzīga ir atšķirība starp šo vajadzību (summu) lielumu, salīdzinot ar valsts noteikto un sniegto atbalstu trūcīgākajiem iedzīvotājiem. Arī 47% respondentu norādītie 500 lati normālai dzīvei ir vairāk nekā vidējā alga tautsaimniecībā. Neskatoties uz to, respondentu vērtējumu par nepieciešamajiem līdzekļiem "normālai dzīvei" nevar dēvēt par neadekvātu.
Jāatzīmē arī tas, ka 38% respondentu savas ģimenes materiālo stāvokli vērtē kā sliktu, un tas faktiski saskan ar Eurostat secinājumu, ka nabadzības un sociālās atstumtības riskam Latvijā pakļauti 40,1% iedzīvotāju (dati par 2011.gadu). Tātad DNB Latvijas barometra pētījumā iegūtajiem rezultātiem ir redzama korelācija arī ar citu pētījumu datiem. Acīmredzot tieši iedzīvotāji zem nabadzības sliekšņa ir tie, kuri visvairāk ietekmē pesimistisko valsts attīstības vērtējumu. Ja salīdzina vidēji nosauktos "normālai dzīvei" nepieciešamos ienākumus ar iespējām darba tirgū un zemi apmaksāto darbavietu daudzumu, kļūst saprotams arī respondentu vērtējums par iespējām atrast labu darbu.
Par pozitīvu tendenci uzskatāms tas, ka iedzīvotāji vairāk izvērtē savus izdevumus, jo tieši pretēja, neapdomīga rīcība pirms vairākiem gadiem visdrīzāk arī radīja sociāli ekonomisko krīzi valstī. Tieši ienākumiem no algota darba būtu jānosaka iedzīvotāju labklājības līmenis, valsts sociālajam atbalstam un īpaši pašvaldības sociālajai palīdzībai atstājot krīzes situācijas mazināšanas un minimālu iztikas līdzekļu nodrošināšanas lomu, lai iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem būtu motivācija pašiem ar savu sociāli ekonomisko aktivitāti uzlabot labklājību, nevis paļauties uz pabalstiem kā iztikas avotu.