Latvijas akadēmiskās vides atvēršana ārzemju studentiem un starptautiskiem speciālistiem ir vēlama un pat nepieciešama, jo attīstība iespējama tikai mainīgā vidē. Latvijas pozīcija Eiropas Savienībā un arī ārpus tās uzlabojas, pateicoties pārrobežu pieredzes apmaiņai, kurā liela loma ir akadēmiskajām institūcijām un to pārstāvjiem.
Pašreizējā situācijā prioritāšu trūkums valsts izglītības politikā un ar to saistītā ilgstošā stagnācija sektorā gan ir pretrunā ar pēdējās desmitgades pārmaiņām sabiedrībā, kas pastāvīgi veicina arvien lielākas iedzīvotāju daļas pieredzi un iesaistīšanos starptautiskajā vidē. Skatoties no sabiedrības attīstības viedokļa, pētniecības un akadēmiskās vides atbilstīga internacionalizācija veicinātu lielāku sinhronizāciju. Tomēr augstākās izglītības internacionalizācijai ir jābūt saskaņā arī ar valsts ilgtermiņa attīstības vīziju un mērķiem. Tādēļ, lai
Viens no valsts attīstības deklarētajiem mērķiem ir investīciju piesaiste, tomēr jāņem vērā, ka investoru lēmumu pamatā līdzās racionāliem apsvērumiem bieži ir arī kopējie priekšstati par valsti un tās reputācija starptautiskajā vidē. Tieši akadēmiskajam sektoram ir ievērojams potenciāls veicināt pozitīvu valsts reputāciju pasaules skatījumā. To skaidri parāda daudzu Latvijai mēroga ziņā līdzīgu Austrumāzijas valstu un reģionu – tostarp Dienvidkorejas, Taivānas, Honkongas, Makao un Singapūras – veiksmīgās attīstības paraugi, kuru pamatā arī lielā mērā ir atvērta un starptautiskai pieredzei gatava vide.
Tomēr par vienu no „maigās varas”, kuras spēkos ir veicināt interesi par Latviju, stratēģijas variantiem akadēmiskā sektora attīstību var uzskatīt tikai tad, ja valsts un sabiedrība ir gatava tajā ieguldīt pietiekami daudz līdzekļu un ja ir labā griba nozīmīgākās nozares atvērt ārzemju studentiem un zinātniekiem. Ir jāsaprot, ka akadēmiskais sektors nav nacionāla privilēģija, bet gan saskares punkts starp nāciju un pasaules telpu.
Tiesa gan, arī tajās valstīs, kur augstākās izglītības sektora internacionalizācija norisinās veiksmīgi, tā mēdz sastapties ar pretestību. To var novērot, piemēram, Šveicē un Taivānā. Samērā lielie budžeti, kas tiek piešķirti augstākajai izglītībai un zinātnei abu valstu universitātēm, lai tās investētu ārzemju studentu un zinātnieku piesaistīšanā, bieži ļauj konkurēt ar pasaules lielāko valstu augstākās izglītības iestādēm. Tajā pašā laikā dažādu nozaru vietējie pārstāvji izjūt augstu konkurences spiedienu, kas dažkārt raisa gluži cilvēcisku neapmierinātību. Jāatzīst gan, ka ilgtermiņa pieredze rāda – līdzsvars starp nacionālajām interesēm un valsts un sabiedrības starptautisku atvērtību visa veida sadarbībai rodams tieši akadēmiskas darbības rezultātos.
Taču Latvijas pieredze pagaidām liecina, ka līdzšinējos izglītības sistēmas internacionalizācijas centienos ārzemju organizāciju vai Eiropas Savienības fondu programmu un dažādu sadarbības projektu ietvaros atbraukušo studentu un pasniedzēju pieredze būtiski atšķiras no tās, ar kuru saskaras tie, kas bez ārēja atbalsta pilnībā iekļāvušies Latvijas izglītības sistēmā. Atbraukušie „Erasmus” un „Socrates” apmaiņas programmu dalībnieki, kuri tieši nesaskaras ar sarežģītajiem studiju programmu nosacījumiem, galvenokārt dalās pozitīvā pieredzē par Rīgu kā urbānu telpu, ko veido dažādu tautību, kultūru un mentalitāšu mijiedarbība. Tikmēr reālā akadēmiskā un kultūras vide šiem cilvēkiem tomēr ir grūti pieejama.
Savukārt atšķirīga pieredze bijusi daudziem ārvalstu profesoriem, kas vēlējušies šeit strādāt. Gatavība nākt pretī no potenciāla darba devēja puses (izņemot dažas privātās augstskolas) bieži šķiet minimāla, it kā vietējām augstskolām nebūtu nepieciešamības paaugstināt mācību kvalitāti un studentu redzesloku, piesaistot mācībspēkus no citām valstīm. Kā vienu no piemēriem var minēt Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju programmu. Lai nodrošinātu japāņu valodas apmācību, kas ir pamatā šīs programmas vispopulārākajai apakšprogrammai – japanoloģijai, bija nepieciešams sludināt starptautisku konkursu, jo Latvijā šādu ekspertu nav. Konkursa kārtībā eksperts tika atrasts, tomēr augstskolas noteikumi liedz iespēju noslēgt ar ārzemju ekspertu ilgtermiņa līgumu. Tā vietā līgums un visi saistītie dokumenti ik gadu ir jākārto no jauna, kas rada gan sadzīviskas neērtības, gan nedrošību par nākotni. Rezultātā eksperti mainās ik pēc diviem gadiem (kamēr studentu interese par šo programmu ir salīdzinoši augsta), un konkrētā mācību virziena attīstības iespējas būtībā vēl arvien ir neskaidras.
Protams, arī akadēmiskās valodas jautājums ir nozīmīgs. Neapšaubāmi Latvijai jāatbalsta „mazo” valodu statuss Eiropas Savienībā arī akadēmiskā līmenī. Tomēr, lai izveidotu multilingvālu kultūru Eiropā un uz to pamatotus progresīvus priekšstatus un idejas par topošas globālās civilizācijas vērtībām, nepieciešams radīt akadēmisku vidi, kurā darba procesos nepārtraukti veidojas pārejas un mijedarbība starp valsts un Eiropas Savienības valodām.
Lai rastu risinājumu gan šiem, gan citiem aktuāliem jautājumiem, kas saistīti ar starptautiskas izglītības vides iedzīvināšanu Latvijā, šonedēļ tiks rīkota konference Augstākās izglītības internacionalizācija, kas norisināsies Rīgas Ekonomikas augstskolas telpās. Ceru, ka tur klātesošo Somijas izglītības sistēmas reformatoru un visdažādākās pasaules kultūras piedzīvojušo Dienvidkorejas, Ķīnas un citu valstu akadēmiskās vides pārstāvji, spēs uzskatāmi nodemonstrēt, ka tieši šādai izglītības attīstībai ir nākotne.
Globalizācija, starptautisks skatījums un sadarbība augstākās izglītības ietvaros ir mūsdienu nepieciešamība. Ja studentiem nebūs iespējas piedzīvot internacionālu vidi, studējot Latvijā, viņi to meklēs ārzemju augstskolās, un daļa no viņiem, iespējams, Latvijā neatgriezīsies. Protams, vietējā vide – kas ne obligāti ir tikai „latviska” – ir unikāla un vērtīga, tomēr mūsdienās gan izglītībā, gan karjerā nav iespējams izvairīties no plašās pasaules ietekmes, gluži pretēji, tā sniedz jaunas personiskās attīstības iespējas. Tāpēc ir vērts ne tikai pašiem doties pasaulē, bet arī vest „pasauli” pie mums.