Igaunijas armijas Brigādes ģenerālis Pēteris Hope ir izteicis pārmetumu, ka "divreiz lielāka valsts nekā Igaunija (lasi: Latvija-red.) aizsardzībai tērē divreiz mazāk. Atklāti runājot, tas nav palicis nepamanīts NATO." Kā Jūs to komentētu?
Ģenerālim ir simtprocentīgi taisnība. Gan Latvijas sabiedrības, gan politiķu viedoklis diezgan radikāli atšķiras no Igaunijas. Es nedomāju, ka igauņi mazāk vērības pievērš citām nozarēm – izglītībai, veselībai, ceļiem utt. Bet viņi tajā pašā laikā saprot, ka drošība ir kopējās labklājības neatņemama sastāvdaļa. Mums, diemžēl, bieži ir tāda izpratne: kas gan mums uzbruks, kam tā armija vajadzīga, kam viņiem naudu piešķirt. Līdz ar to mūsu starptautiskie partneri mums pamatoti norāda, ka mēs nepildām savas saistības un solījumus. Pagājušajā Saeimā deputāti nobalsoja, ka mēs ejam uz finansējuma palielināšanu aizsardzībai līdz 2% no IKP, par to nobalsoja arī opozīcija. Līdz ar to mums ir jāsper soļi šajā virzienā, citādi tas ir sava veida tiesiskais nihilisms – mēs pieņemam lēmumus un tos nepildām. Vai nu mēs pildām savus solījumus vai nevajag solīt, tad stāsimies no NATO ārā. Taču šim Igaunijas amatpersonas teiktajam ir arī otra puse. Es domāju, ka normālās partnerattiecībās militārpersonu šāda veida izteikumi no diplomātiskā viedokļa nav pieņemami. Tā ka mums ir ko ar Igaunijas kolēģiem pārrunāt. Parasti šādi pārmetumi netiek izteikti publiski. Bet nu Latvijas sabiedrība vismaz dzirdēja to, kas tiek runāts aizkulisēs.
Šī nav pirmā reize, kad Igaunijas kolēģi "uzbrauc" Latvijai par tās militāro kapacitāti. Ar ko tas ir saistīts?
Tas nav koleģiāli, diplomātiski un ir pretrunā ar starptautisko praksi. Taču es negribētu iet dziļāk šā jautājumā iztirzāšanā, tā jau būtu tā pati nepieņemamā diplomātiskā prakse no manas puses. Es nerīkošos kā igauņi.
Vai šis 2% no IKP aizsardzībai mēs varētu sasniegt tikai līdz 2020.gadam?
Mēs neesam to plānojuši agrāk. Taču būtiskākais ir pati virzība. NATO iekšienē tiek vērtēts, kā valstis attīsta savas aizsardzības spējas. Proporcionāli savam iedzīvotāju skaitam un iekšzemes kopproduktam izdevumu līmeņa ziņā mēs esam starp trīs pēdējām NATO dalībvalstīm, divas pārējās ir valstis, kurām savas armijas praktiski nav (Islande un Luksemburga).
Vai arī Jums kā aizsardzības ministram nav jāuzņemas daļa atbildības, ka mūsu izdevumi aizsardzībai ir tik zemi? Varbūt Jūs neesat mācējis pārliecināt valdību un Saeimu?
Protams, ka man ir jāuzņemas atbildība. Viens no maniem galvenajiem uzdevumiem ir spēt pārliecināt, ka šī nozare ir pietiekami svarīga. Taču es varu būt ļoti aktīvs, bet, ja valdībā ir citi principi, pēc kuriem nauda tiek dalīta, tad ar labām oratora spējām vien ir par maz. Labākais arguments ir tas, ka aizsardzības nozare ir vislabāk sakārtotā nozare valstī. Ja mēs runājam par citām nozarēm, tad atsevišķās no tām mēs varam ieguldīt papildus 50 vai 100 miljonus latu, bet nekāds labums no tā nebūs.
Politologs Pouls Goubls intervijā žurnālā Ir norāda, ka, neraugoties uz to, ka mēs esam NATO, nevar izslēgt, ka kāds Krievijā nolemj riskēt un atrisināt Latvijas problēmu ar spēku, to pamatojot ar savu tautiešu tiesību aizstāvību. Cik, jūsuprāt, šāds scenārijs ir ticams?
Es domāju, ka ļoti ticams. Ja mēs palasām, ko Krievijas bruņoto spēku pārstāvji ir teikuši par mācībām Zapad 2013, tad tās iever sasaisti starp iespējamu bruņotu konfliktu un etniskajām nesaskaņām kādā no kaimiņvalstīm. Ja Krievija savas mācības balsta uz šādiem scenārijiem, es neredzu iemeslu, kādēļ lai es neticētu tam, ko saka Goubls.
Daudzi gan paļaujas uz NATO drošības lietussargu. Taču P.Goubls uzsver, ka šī nav tā pati alianse, kas darbojās līdz 1989.gadam un sevi definēja kā aliansi aizsardzībai pret austrumiem. Lietas ir mainījušās.
Protams, vairs nav pretnostatījuma starp austrumiem un rietumiem kā tas bija līdz 1989.gadam. Un tas ir labi. Taču NATO Eiropas sadaļa kopš dzelzs priekškara krišanas ir vājinājusies, jo liela daļa valstu ir samazinājušas savus militāros izdevumus. Tas nozīmē, ka hipotētiska militārā konflikta Baltijas jūras reģionā gadījumā, būs nepieciešams garāks laika periods, lai NATO atvērtu savu drošības lietussargu. Tāpēc mums ir jādomā par savu bruņoto spēku nostiprināšanu, un tāpēc igauņi tajos veic tik lielas investīcijas. Hipotētiska militārā konflikta gadījumā pirmo dienu smagums uz saviem pleciem būs jāiznes mūsu pašu armijai. Un, ja tā nebūs pietiekami sagatavota un apmācīta, tad nebūs, kas mums šo NATO lietussargu attaisa. Tā nebūs, ka citas dalībvalsts no pirmās sekundes spēs garantēt mūsu drošību. Jāpatur prātā, ka mūsdienās aliansei Krievija nav vienīgais un galvenais izaicinājums kā tas bija līdz 1989.gadam. Mums, Baltijas reģionā, gan tas ir viens no galvenajiem izaicinājumiem, jo mēs esam militāri vājas valstis blakus spēcīgām.
Vai hipotētiska apdraudējuma gadījumā Latvija ir mazāk aizsargāta, ņemot vērā jaunās NATO prioritātes?
Es nedomāju, ka mums par to vajadzētu uztraukties. Ja vien mēs izpildām paši savus uzdevumus.
Solvita Āboltiņa ir teikusi, ka mums nav pieņemama Saskaņas centra ideoloģija. Tajā pašā laikā daudzi iedzīvotāji teic: pietiek mūs baidīt ar krieviem. Kā tad ir: no Krievijas ir jābaidās?
Es teikšu kā aizsardzības ministrs: cilvēku pārliecība, ka no Krievijas nav jābaidās, nav pamatota. Tieši militāri draudi gan ir niecīgi, bet mans uzdevums ir runāt arī par šo pāris procentu varbūtību, jo, nerunājot par to, mēs šo procentu palielinām. To es nevaru pieļaut. Krievijas maigā vara gan ir realitāte, tās īstenošanai kaimiņvalsts ir atvēlējusi 500 miljonus dolāru, no kuriem lielākā daļa iet tieši uz postpadomju telpu. Krievijas maigās varas uzvara ir arī tā, ka cilvēki pozitīvāk skatās uz Austrumiem nekā Rietumiem. Lai gan darba meklējumos cilvēki nezin kāpēc nedodas uz Maskavau vai Minsku, bet Londonu un Dublinu. Pilsoņiem, protams, rodas nogurums no jau pierastām sejām koalīcijā un gribas kaut ko jaunu. Un cilvēks varbūt tiešām domā, ja viņš Rīgā nobalsos par Saskaņas Centru, nekas jau valstī nemainīsies. Bet ir jāskatās uz detaļām un mani satrauc viņu orientācija uz valdošām partijām Maskavā, kā arī šīs partijas līderu atbalsts divvalodībai Latvijā.
Kāpēc tik daudziem cilvēkiem ģeopolitiskās lietas nešķiet aktuālas un runas par draudiem no Krievijas tiek uztvertas kā valdošo vēlme izsist sev politiskas dividendes?
Normāls vidusmēra cilvēks nedomā stratēģiski un ģeopolitiski. Viņš domā, kā pabarot savu ģimeni un atrast darbu. Tramvaja biļetes un sociālais nodrošinājums atšķirībā no kāda hipotētiska apdraudējuma cilvēkus ietekmē te un tagad. Ja cilvēkam jāizvēlas starp stratēģiskās lietām un maziem, bet taustāmiem, tūlīt jūtamiem labumiem, liela daļa izvēlēsies pēdējo.Ušakovs mums piedāvā desertu, kamēr valdība ir spiesta aicināt uz kartupeļu talku lasīt kartupeļus. Varbūt mēs, valdošās partijas, esam pārāk maz domājušas par sociālām lietām, bet dzīve spiež pieņemt stratēģiskākus lēmumus nekā to dara Rīgas pašvaldībā.
Ko mēs varam likt pretī Krievijas maigajai varai?
Valdības kļūda ir tā, ka mēs neesam spējuši sabiedrībai parādīt, ka demokrātiska un brīva pārvalde ir arī efektīva pārvalde. Mums jāspēj pierādīt, ka mēs spējam aizstāvēt pilsoniskās un demokrātiskās brīvības. Man kā politologan ir sajūta, ka demokrātija mums lēnām slīd no pirkstiem ārā, un tā ir problēma visām demokrātijām pasaulē. Pēdējā desmitgadē lielākajā daļā demokrātisko valstu demokrātiskās brīvības ir gājušas mazumā. Tas var notikt arī Latvijā, ja mēs neparādīsim, ka spējām demokrātiskās vērtības aizstāvēt un spējam efektīvi saimniekot cilvēku labā. Mums ir jāpierāda, ka mēs varam apmierināt cilvēka pamatvajadzības, lai viņam nav jāmeklē iluzori līdzekļi, kā tas notiek autoritārā režīmā.
(Intervijas otru daļu, kas veltīta Latvijas iekšpolitikai, lasiet rīt, 2.jūlijā, portālā Diena.lv)