Fragments no intervijas:
Vai pieļaujat iespēju, ka atgriezīsieties politikā?
Redzot to, ka patreizējā Latvijas politiskā vadība nepiedāvā Latvijai nekādu ekonomisko izrāvienu. Ka vadošais politiskais spēks Vienotība, lai gūtu uzvaru Rīgas vēlēšanās, izvirzīja caurkritušo sorosīti Ēlerti, kura agresīvi mēģināja kurināt etnisko naidu starp Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem, nevis piedāvāt skaidru ekonomiskās attīstības vīziju Latvijas galvaspilsētai Rīgai. Man nav ticības, ka pie varas esošie spēs arī 2014. gada rudens vēlēšanās piedāvāt kaut kādu Latvijas attīstības vīziju, kurai Latvijas iedzīvotāji būtu gatavi noticēt. Tāpēc es aizvien vairāk sāku domāt par iespēju atgriezties aktīvajā politikā. Jo redzu, ka ideju un konkrētu projektu, drosmīgu lēmumu, kas var palīdzēt Latvijas izaugsmei, neesamība var nodrošināt to, ka Latvija var pazaudēt lielāko daļu no saviem iedzīvotājiem, kuri, neredzot Latvijā perspektīvu sev un savai ģimenei, nolems aizbraukt un vairs neatgriezties.
Jau skan kapu zvans, bet mums liekas, ka tas nav mūsu kapsētā. Astoņdesmito gadu vidū dzima 40 tūkstoši jaundzimušo gadā, savukārt deviņdesmito gadu vidū to skaits samazinājās līdz 20 tūkstošiem. To saka demogrāfs Ilmārs Mežs Dienai. Viņš saka, ka kopš 2000. gada skolēnu skaits Latvijā ir samazinājies par 145 tūkstošiem, bet tas turpināsies, jo mācīties skolā sāks tieši deviņdesmitajos gados dzimušie.
Domāju, ja mēs nedarīsim neko - tikai tīksmināsimies, ka mums tiek ieviests eiro, - mēs beigās būsim tā ieintegrējušies, ka būsim kļuvuši par brīvdabas muzeju. Vismaz 300 tūkstoši cilvēku ir aizbraukuši, un 200-300 tūkstoši cilvēku turpinās izbraukt jau tuvākajos gados. Ja valdības vienīgais piedāvājums ir - atbrauciet, mēs jums iedosim pirmajiem mēnešiem bezdarbnieka pabalstu, tad tā ir smiešanās par tiem, kas ir aizbraukuši. Neviens neatgriezīsies tādēļ, ka viņam piedāvā bezdarbnieka pabalstu - tas ir kā spļāviens sejā.
Mums pavisam drīz sāks trūkt cilvēku, kas strādā un maksā nodokļus. Mēs nespēsim savilkt kopā budžetu un izmaksāt pensijas.
Ja mēs nespējam paši neko izdomāt, tad savā bezpalīdzībā ir jāgiežas pēc kāda padoma. Visdrīzāk Briselē, kā jau esam pieraduši - agrāk bija Maskava, tagad Brisele. Mums teiks - nav problēmu! Eiropas Savienībā iebrauc daudz bēgļu. Mēs jums pāris simtus tūkstošus cilvēku varētu nodrošināt - no Āfrikas un arābu valstīm. Pat atbalstu klāt iedosim.
Vēl viens risinājums ir piesaistīt lēto darbaspēku, bet to es kategoriski neatbalstu. Ja mēs mērķtiecīgi piesaistām lēto darbaspēku, tad mēs pasakām, ka Latvijai ir jākļūst par lētu zemi. Bet Rīga vēsturiski ir veidojusies kā biznesa centrs. Vispirms bija osta, tad veidojās tirdzniecības un darījumu centrs, un tikai pēc tam dzima Latvija. Ja Rīgai šogad mēs svinēsim jau 812. dzimšanas dienu, tad Latvijas valsts pastāvēšanas laiks ir krietni īsāks. Rīga ir pilsēta, par kuru vēsturiski ir cīnījušies zviedri, vācieši, krievi un poļi. Padarīt Rīgu par kaut kādu lēto vietu - tas būtu pilnīgi garām. Piesaistot lēto darbaspēku, mēs piespiedīsim vēl daudzus Latvijas cilvēkus braukt projām no šīs valsts, jo viņi nevarēs un negribēs konkurēt, lai saņemtu lēto atalgojumu.
Ja godīgi, vai tiešām vispār ir kāda reāla iespēja Latvijas cilvēkus atgriezt?
Skaidrs ir tas, ka, lai uzbūvētu pat tikai vienu lielu rūpnīcu, ir vajadzīgi simtiem miljonu eiro. Un daudziem no tiem, kas ir aizbraukuši, nemaz nebūs vajadzīgās kvalifikācijas, lai strādātu šādā rūpnīcā, jo tas būs specifisks darbs. Tāpēc to veiks japāņi, korejieši vai kādi citi. Esošās rūpnīcas var attīstīties. Piemēram, Grindex var izveidot jaunu filiāli vai Olainfarm. Un lai Dievs dod, ka Liepājas metalurgs nenomirtu, pirms mēs runājam par jaunām rūpnīcām. Ir nepieciešams kaut kas, kas rada darba vietas ātrāk.
Un kāds tad ir jūsu piedāvājums?
Es gribu piedāvāt Valda Dombrovska valdībai pavisam konkrētu rīcību. Nevis gaidīt 2014. gadu, kad būs vēlēšanas un viņu vietā nāks citi politiķi, kuri būs varbūt drosmīgāki. Tieši Valdi Dombrovski, kurš bija gana drosmīgs griezt un amputēt - iznīcināt, tikai ar cēlo mērķi nodrošināt stabilitāti -, es aicinu pieņemt svarīgu lēmumu, kas palīdzēs daudziem cilvēkiem atgriezties Latvijā jau tuvāko piecu gadu laikā.
Šodien jau tiek veiksmīgi realizēta programma, kas piesaista lielas ārvalstu investīcijas. Tas ir saistīts ar vēsturisko lēmumu, kad 2010. gada 1. jūlijā tika pieņemts likums, kas paredz izsniegt uzturēšanās atļaujas ārzemniekiem, kuri veic ievērojamas investīcijas mūsu ekonomikā.
Tikai reģistrētās investīcijas, kas saistītas ar uzturēšanās atļauju iegūšanu ārzemniekiem, jau tagad ir sasniegušas vairāk nekā 350 miljonus latu. Neoficiālie dati liecina, ka kopējās ar uzturēšanās atļaujām saistītās investīcijas pārsniedz jau miljardu eiro, ja ņem vērā visus ieguldījumus bankās, nekustamajos īpašumos un uzņēmumos.
Tāpēc es piedāvāju nemuļķoties ar bezdarbnieka pabalstiem, bet pieņemt lēmumu, ar kura palīdzību Latvija var piesaistīt 20 miljardu investīcijas nākamo piecu gadu laikā.
Mans priekšlikums ir sekojošs - valdībai 2014. gada budžetā ir jāatvēl līdzekļu sadaļa, kas būtu paredzēta Latvijas valsts reklamēšanai. Lai piesaistītu tūristus, piemēram, Horvātija iegulda ļoti daudzus miljonus, lai reklamētu savu valsti. Latvijas valstij ir jāatvēl 50 miljonu eiro valsts budžetā, jāizstrādā profesionāla kampaņa un jāsāk reklamēt Latvijas valsts.
Pastāstot, ka mēs esam lieliska, tīra un zaļa valsts ļoti izdevīgā vietā. Arī to, ka no 2013. gada 1. janvāra ir pieņemts likums par holdingiem, kas dod iespēju starptautisko biznesu vadīt no Latvijas. Pastāstot ļoti svarīgo lietu, ka šeit ir iespēja iegūt uzturēšanās atļauju Eiropas Savienībā. Tas radīs lielu interesi tiem, kas to nezina, jo šādas informācijas nav.
Uzskatu, ka valdībai ir nepieciešams pieņemt arī lēmumu, ka uzturēšanās atļaujas tiek piešķirtas ne tikai tiem, kas investē nekustamā īpašumā, uzņēmumos vai banku kapitālā, bet arī ikvienam ārvalstu studentam, kas nolemj atbraukt un mācīties Latvijā. Mana pārliecība ir tāda, ka, mācoties vairākus gadus, katram cilvēkam vajadzētu kļūt par šīs valsts patriotu. Mums ir jāpasaka, ka šie cilvēki mums interesē. Tāpat kā Silīcija ielejā studentus makšķerē no visas pasaules, lai pēc tam šie cilvēki paliktu Amerikā. Jo gudrākie cilvēki ir tie, kas attīsta valsti. Jāpasaka, ka cilvēki, kas ir ieguvuši augstāko izglītību Latvijā, iegūst uzturēšanās atļauju nevis uz pieciem gadiem, bet vispār iegūs pastāvīgu uzturēšanās atļauju. Te viņi var dzīvot vienmēr. Mēs esam ieinteresēti, lai šie cilvēki dzīvo šeit, veido ģimenes un savu biznesu.
Cik daudz cilvēku, jūsuprāt, varētu ierasties Latvijā?
Ja mēs šo programmu sākam reklamēt, es paredzu, ka mēs piecu gadu laikā varam piesaistīt 100 tūkstošus šādu potenciālo investoru, studentu un citu, kuri gribētu saistīt savu dzīvi ar Latviju. Protams, visi 100 tūkstoši šeit nedzīvos pastāvīgi, pastāvīgi te uzturēsies varbūt trešā daļa, kādi 30 tūkstoši no visiem. Pārējie būs nopirkuši īpašumu un ieradīsies te varbūt pāris reizes gadā. Ja mēs tagad redzam, ka šie nedaudz vairāk kā seši tūkstoši cilvēku Latvijas ekonomikā ir investējuši jau vairāk nekā miljardu eiro, tad, piesaistot 100 tūkstošus šādu cilvēku, Latvijas ekonomikā ienāktu vismaz 20 miljardu eiro investīcijas.
Sākoties šai kustībai, šī valsts kļūtu ļoti interesanta visiem citiem potenciālajiem investoriem. Jo viņi redzētu, ka Honkongas un Singapūras modelis veidojas Rīgā. Uz Rīgu brauc cilvēki. Viņi dzīvo šeit. Viņi sāk attīstīt biznesu. Un tad šeit sāk braukt cilvēki no visas pasaules, jo viņi redz, ka šeit ir interesants bizness. Jo viņi redz, ka Latvija tiešām ir biznesa centrs - tilts starp Austrumiem un Rietumiem. Tāpēc, ka šeit dzīvo multinacionāla iedzīvotāju sabiedrība. Un tikai tādā multinacionālā sabiedrībā, kāda ir Rīgā un Pierīgā, var veidoties starptautiskais bizness.
Vai Eiropas Savienība ar saviem Māstrihtas kritērijiem un citām direktīvām nekļūs bremzējošs faktors?
Skaidrs ir viens, jo valstī vairāk ienāks privātās investīcijas, jo neatkarīgāki mēs būsim. Un šie 20 miljardi būtu lielāks cipars nekā tie fondi, kurus mums piedāvā Brisele. Jo ir jāsaprot, ka Eiropas fondi šodien ir, bet rīt to nav. Un mēs principā esam uzsēdināti uz šiem ES fondiem kā narkomāni uz adatas. Mēs saņemam dāvanā lielu naudu, bez kuras vairs nevaram dzīvot. Ja noņems Eiropas fondus, būs ekonomikas sabrukums. Mums ir jābūt gataviem arī tādam brīdim, kad Eiropa pasaka, ka fondu vairs nebūs. Šī nauda, kas nāk no Eiropas fondiem, ir jāaizstāj ar dzīvām investīcijām.
Tas radīs vilkmi ne tikai nekustamo īpašumu nozarē. Tas radītu vilkmi būvniecībā - mums ir daudz brīvas zemes. Mums ir daudz graustu pat Rīgas centrā, nerunājot par attālākiem reģioniem. Mums vajadzētu pārbūvēt šo valsti. Būtu tādi, kas ieguldītu 100 tūkstošus, būtu tādi, kas ieguldītu 50 tūkstošus ārpus Rīgas, ko parāda arī ķīniešu lielā klātbūtne.
Ja mēs skatāmies 2013. gada statistiku, ķīnieši jau ir otrie pēc krieviem, kas iegādājas nekustamos īpašumus. Jo viņi par šo produktu uzzināja krietni vēlāk nekā uzbeki, kazahi vai ukraiņi.
Ja mēs varam piesaistīt 20 miljardus ekonomikai kopumā, tā nav viena rūpnīca. Tas radītu vilkmi visā ekonomikā. Un pats galvenais - tas radītu vilkmi atgriezt cilvēkus atpakaļ Latvijā. Jo par Latviju sāktu runāt. Sāktos liela plūsma laikā, kad Kipra jūk un brūk. Laikā, kad neviens tādai Kiprai vairs netic, mēs pasakām, ka kļūstam par unikālu vietu Eiropas Savienībā.
Un tas būtu ārkārtīgi spēcīgs signāls un piedāvājums visiem mūsu aizbraucējiem. Jo viņi zinātu - ir pienācis laiks atgriezties. Ir jāiet, ir jāinvestē, jābūvē, jātaisa jauni restorāni un kafejnīcas, jāpiedalās dažādu biznesu veidošanā. Jo tur, kur ieplūst investīcijas, ir iespējas.
Skaidrs ir tas, ka visi, kas ir aizbraukuši, neatbrauks atpakaļ kā uzņēmēji. Bet būs daudzi, kas būs ieguvuši labu izglītību un zināšanas, darba pieredzi lielos multinacionālos uzņēmumos, viņi varēs pretendēt uz labi apmaksātu darbu.
Vai ir garantija, ka atbrauks latvieši, varbūt te sabrauks vietā citi?
Mēs esam tuvu Skandināvijai un daudzi skandināvi ir teikuši, ka Rīga ir daudz pievilcīgāka vieta, nekā dzīvot kādā ziemeļu mazpilsētā. Viņi būtu gatavi braukt, bet ja viņiem būtu iespēja saņemt konkurētspējīgu algu. Tādu, kāda ir Skandināvijā. Mēs esam vēsturiski saistīti ar Vāciju. Būtu liela Lielbritānijas interese tāpēc, ka tur ir daudz mūsu cilvēku, kas pastāsta par Latviju.
Skaidrs, ka šeit nebūs lielas amerikāņu investīcijas, jo ASV ir pārāk tālu. Bet Ķīna, kura grib iekarot Eiropu, ļoti ātri saprastu, ka Rīga ir jaunais Eiropas biznesa centrs. Un šeit ļoti ātri ienāktu investīcijas no Āzijas.
Arī no bijušās Padomju Savienības, ar kuru 50 gadus mēs esam bijuši saistīti un kur mūs vēl ļoti labi atceras un ļoti augstu vērtē.
Ja mēs to nedarīsim, mēs ļoti ātri atgriezīsimies pie divām bēdīgajām alternatīvām - pensionāru valsts, kas pati nevar uzturēt savus pensionārus un noņem viņiem pabalstus, vai bēgļu un lētā darbaspēka valsts, no kuras vietējie mūk projām.
Vietējie uzņēmēji jau tā sūdzas par to, ka visu pārņem ārzemnieki. Viņi teiks, ka Šlesers vispār grib izpārdot visu Latviju?
Ja kāds domā, ka tuksnesī var notikt labs bizness, viņš kļūdās. Bizness var notikt tur, kur ir nauda. Biznesa centri ir, piemēram, Londona, Ņujorka, Šanhaja, Maskava, Tokija. Tās ir lielās pilsētas, kurās notiek starptautiskais bizness. Tur, kur notiek bizness, var jebkurš uzņēmējs, tajā skaitā vietējais, slikta restorāna vietā uztaisīt labu restorānu un mazu firmu pārvērst par lielu. Tas, kas nodarbojas ar ēku apkalpošanu, var uzlabot kvalitāti un apkalpot jaunuzceltās ēkas, cilvēks, kas ir bez darba, atrod iespēju strādāt kādā labā un jaunā darbā. Māksliniekiem ir iespēja aktīvāk piedalīties kultūras pasākumos, jo tie tiek pieprasīti. Jaunas aktivitātes Latvijā radīs apstākļus Latvijā aktīviem cilvēkiem. Jā, vietējiem uzņēmējiem būs lielāka konkurence, bet, ja valstī būs vairāk naudas, katram būs iespēja pelnīt vairāk. Savukārt cilvēkam, kurš nepretendē uz sava biznesa izveidi, vienkārši būs iespēja strādāt un saņemt lielāku algu.
Latvija, pievienojoties Eiropas Savienībai, ir atvērusi savas robežas. Mēs nevaram vairs kontrolēt to, kuri cilvēki grib braukt šeit dzīvot. Ikviens, kas dzīvo jebkurā Eiropas vietā, var atbraukt šeit, uzturēties, dzīvot un brīvi nodarboties ar biznesu. Mums nav vairs savu ārējo robežu, kuras mēs kontrolējam. Un, ja tas tā ir noticis, mums ir tikai izšķiršanās, vai mēs gaidām bēgļus un lēto darbaspēku, vai bagātus cilvēkus ar idejām, naudu un vēlmi šeit dzīvot.
Un, ja tā ir maksa - piesaistīt šos simts tūkstošus, lai atgrieztu divsimts un trīssimts tūkstošus cilvēku, kas ir aizbraukuši un, iespējams, nekad vairs neatbrauks, tad es saku, ka ir vērts šo maksu maksāt. Jo labāk dzīvot bagātā valstī ar iespējām, nevis pensionāru valstī, kura būs atkarīga no tā, kā šeit ieintegrēsies bēgļi, kas var beigties ar tādiem pašiem grautiņiem, kurus jau redzam Rietumeiropā, vai strādās lētais darbaspēks no citām valstīm, kas vēl vairāk izspiedīs mūsējos cilvēkus.
Visu interviju lasiet otrdienas Dienā!