Viena no ekonomiskās politikas būtiskām sastāvdaļām ir nodokļu politika. Valdība lepojas ar plānu būtiski dažu gadu laikā samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi. Tomēr noteikti esat dzirdējis viedokli, ka tas visvairāk nāks par labu turīgajiem cilvēkiem, ka pareizāk - ja runā par nevienlīdzības samazināšanu - būtu bijis paaugstināt neapliekamo minimumu.
Arī šajā jautājumā redzam, ka pārāk biežas partiju maiņas nenāk par labu... Es vienmēr esmu uzskatījis, ka pareizāk ir turēt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi pietiekami augstu, bet tām grupām, kurām uzskatām par nepieciešamu palīdzēt, dodam atlaides, līdzīgi kā šobrīd ir ar atmaksām par medicīnas u. c. izdevumiem. Respektīvi, lielajām algām lai paliek 25% likme, bet, ja jums alga ir, teiksim, 400 latu vai jums ir četri bērni, likme jums ir mazāka. Šajā konstrukcijā ir būtiska lieta: ja jūs pretendējat uz šādu pazeminātu likmi, uz valsts pretimnākšanu, esiet tik laipns un ik gadu deklarējiet savus ienākumus.
Cilvēki teiks, ka tā ir ķēpa...
Būšu nejauks: manuprāt, ļaudis draugiem.lv un citos sociālajos tīklos pavada krietni vairāk laika, nekā nepieciešams, lai aizpildītu deklarāciju.
Lai kā arī būtu, vienošanās ir par iedzīvotāju ienākuma nodokļa pazemināšu līdz 20%.
Tas nav akmenī iecirsts. Tikpat labi var gadīties, ka pašreizējais līmenis 24% tiek saglabāts lielajām algām un tālākā pazemināšana notiek tikai attiecībā uz nelielajām. Manuprāt, tas būtu arī risinājums pieprasījumam zināmā sabiedrības daļā, ka turīgajiem jāmaksā vairāk. Viņi maksātu vairāk, bet nodokļa augstākā likme netiktu paaugstināta.
Man gan arī godīgi jāsaka, ka problēma ir ne tikai likme, bet lielais pelēkās naudas īpatsvars, arī mazo algu sadaļā.
Ā, mūžīgais stāsts par to, ka visi tik trūcīgi, bet pie Alfas nav kur auto nolikt... Roberts Zīle gan mūsu laikrakstam teica, ka tā tas ir Rīgā, pēc tā nevar spriest par Latviju.
Atvainojos, tas pats ir arī Jēkabpilī, un ne tikai pirms Ziemassvētkiem.
Pagājušajā nedēļā kolēģi no Dienas Biznesa sagatavoja plašu materiālu par nodokļiem, kas attiecas uz biznesu, trijās Baltijas valstīs. Secinājums: tik traki nemaz Latvijā nav...
Es vienmēr esmu to teicis. Galu galā Skandināvijā nodokļi biznesam ir augsti, tomēr bizness veiksmīgi strādā. Ir jāsaprot, ka nodokļa uz kapitālu samazināšana par vienu diviem procentiem neliks investoram nākt uz valsti, kurā ir švaki ar infrastruktūru un darbaspēku.
Labi, bet, ja palasa uzņēmēju izteikumus, dominē noskaņa, ka valdība neko nedara, nodokļi par augstu utt.
Manā paziņu lokā ir diezgan daudz dažāda līmeņa uzņēmēju, neko sevišķi viņi nečīkst, ja neskaita gadījumus, kad VID sēž uzņēmumā vienpadsmit mēnešu un nespēj tikt skaidrībā... Lieta, par ko viņi tiešām sūdzas, ir strādājošo trūkums. Es diezgan labi zinu situāciju Latgalē, un, šķiet, tur daudziem uzņēmumiem nu jau ir savs autobusu parks, kas pieved darbiniekus no 50, 60 pat 70 kilometru attāliem rajoniem.
No šī viedokļa es ļoti atbalstu labklājības ministres ideju par... tie vairs nesaucas pārcelšanās pabalsti, bet «darbs Latvijā». Bet nu ideja ir tāda: bezdarbniekam, kamēr viņš iedzīvojas jaunajā darbavietā, sāk pelnīt, valsts apmaksā transporta izdevumus. Tas palīdzēs, tomēr arī cilvēkiem ir jāsaprot, ka nāksies būt elastīgākiem, neviens to darbvietu durvju priekšā neatnesīs.
Ja runājam par bezdarbniekiem un pabalstu saņēmējiem, sabiedrībā ir pretrunīga attieksme. No vienas puses, patiešām ir īgnums pret tiem, kuri pabalstus saņem nepamatoti vai vienkārši negrib strādāt. No otras puses, pamēģiniet kaut ko samazināt - būs runas par valdības genocīdu pret tautu.
Nav tik traki. Tas, par ko mēs esam pārliecinājušies, ir: nav vienkāršu risinājumu. Nevar kaut ko paņemt nost, nedodot vietā. Un es uzskatu, ka vairāk patstāvības šo jautājumu risināšanā ir jādod pašvaldībām.
Bet par to jau runā gadiem! Ka pašvaldības labāk zina situāciju utt.
Nu jā, bet nekas nemainās. Es pat nemāku pateikt, kādēļ tā notiek. Varbūt ir resoriskā greizsirdība, varbūt sava nozīme ir tam, ka pašvaldības ir ļoti dažādas, ar dažādām problēmām, attiecīgi nav lineāru risinājumu. Ar lozungu «atdosim pašvaldībām» vien ir par maz. Jo ir jau arī tā: ir bažas, ka būs gadījumi, ka vienai funkcijai atvēlēto naudu pašvaldība novirzīs citu vajadzību finansēšanai. Es nesaku, ka tas būtu masveidā, bet...
Visu interviju ar Dz.Zaķi lasiet pirmdienas Dienā!