Zanders: Ar uzstājīgumu un paštaisnumu nepietiek

Rostropovičs iespītējies: nē, gribot braukt kopā ar sievu. Labu vēloši paziņas pakasīja paurus un ieteica vēlmi pamatot tā: "Sakarā ar manu slikto veselības stāvokli man ir nepieciešama sievas klātbūtne utt." Savukārt Rostropovičs, kurš izcēlās ar humora izjūtu un nepakļāvīgu garu, lūgumrakstā "orgāniem" esot uzrakstījis tā: "Sakarā ar manu labo veselības stāvokli, man ir nepieciešama sievas klātbūtne..."Šī leģenda (?) uzpeldēja atmiņā kontekstā ar mūsu pašu veselības ministra ārvalstu braucienu organizēšanas paradumiem. Nu, prieks par Gunti, jo viss liecina, ka viņam ar veselību viss ir kārtībā!Ja runājam nopietni, nepārsteidz, ka Belēvičs kā tipisks, atvainojos par anglicismu, self-made man uzskata par iespēju ignorēt priekšstatus par to, kā amatpersonai piedienas un kā nepiedienas rīkoties. Savu autsaidera tēlu viņš pats ir uzsvēris un acīmredzot uzskata pat par savu stipro pusi. Var arī tā, tomēr skandāliņi ap ministra ārvalstu braucieniem vedina domāt arī par kaut ko nopietnāku. Informācijas apbrīnojami regulārā "noplūšana" nozīmē, ka kāds medijiem to piespēlē no pašas valsts pārvaldes iekšpuses, jo tas, kad, kur un ar ko kopā ministrs gatavojas braukt, ir zināms pietiekami ierobežotam cilvēku lokam. Tas nozīmē, ka Belēvičam ir iekšējā opozīcija, piemēram, paša vadītajā ministrijā. Tas nebūtu nedz brīnums, nedz arī iemesls viņam līdzi just (ja vien neesat viņa nelokāms atbalstītājs). Tomēr tas arī nozīmē, ka ministra pieteiktie darbi – un atkal atturēšos no to saturiskā novērtējuma – var palikt pusratā, jo valsts pārvaldes mehānisma spējas kaut ko nobremzēt ir pamatīgas. Ja esat Belēviča ideju pretinieks, tas var šķist tikai apsveicami. Tomēr problēma ir tā, ka "nobremzēšana" parasti nav eleganta punkta pielikšana, tai ir virkne blakņu – kaut kas ir jau izjaukts, kaut kas ir iesākts, īsi sakot, putra. Citiem vārdiem formulējot, var, protams, uzjautrināties, vērojot Belēviča nedienas, bet tās liecina, ka nozarē ir ļoti iespējamas iesāktu, līdz galam nepadarītu darbu situācijas. Un tas vairs nav smieklīgi, arī no ministra ieceru kritiķu viedokļa.Tāpēc, ja ministrs negrasās demisionēt, un to viņš negrasās (veselības stāvoklis taču labs...), Belēvičam varētu ieteikt nevis meklēt "pasūtījumu" KNAB pārbaudēs, bet sakārtot savas attiecības ar paša "saimniecības" cilvēkiem. Tiem, kuri ārpus ministra biroja. Tas nenozīmē, ka ministram jāpiekāpjas, tas nozīmē, ka viņam – kaut paša interešu labad – beidzot jāizprot, kā funkcionē valsts pārvalde. Piemēram, kā ar to strādā lobiji.