Piemēram, dīvaina ir situācija, kad ekonomikas ministre publiski pauž satraukumu par Latvenergo dividenžu novirzīšanas mērķiem, pieļaujot, ka viņas kolēģi koalīcijā, iespējams, nesaprotot, ko dara. Šeit pat nav runa, vai Reizniecei-Ozolai ir taisnība; runa ir, ka šādus jautājumus patiešām savlaicīgi jāpārrunā atklāti un, iespējams, kā mēdz teikt, – augstos toņos. Ja ar dividendēm tiek finansētas citas budžeta vajadzības, jādomā, kā (būsim tieši – uz kā rēķina) kompensēt elektroenerģijas cenu kāpumu citādi (vai arī nekompensēt); ja dividendes tiek novirzītas kompensācijai, jāmeklē citi naudas avoti, kas arī ir delikāts jautājums. Šis patiesi varētu būt aiz slēgtām durvīm apspriežams domstarpību loks, un nav jēdzīgi, ja tas tā nav noticis. Un šajā gadījumā nav arī tik svarīgi, kurš neizrunāšanā vainojams – ZZS vai Vienotība.
Līdzīgi ar Reiznieces-Ozolas kolēģi valdībā – veselības ministru. Neizbrīna, ka Belēvičs gatavs rīkoties pretēji premjeres viedoklim (konkrētajā gadījumā par Zāļu valsts aģentūras un tās vadības turpmāko likteni). Belēviča fani to sauktu par nozares politiskā vadītāja izlēmīgumu, pretinieki – par cietpaurību un savu interešu lobēšanu, bet tāds nu šis kungs ir. Cita lieta, ka konflikts patiesībā nenāk par labu arī Belēvičam, jo pēc tā cerēt, ka Straujuma un finanšu ministrs sniegs viņam palīdzīgu roku citos nozarei būtiskos jautājumos (piemēram, lielo slimnīcu kredītsaistību risinājumi) nav vērts. Citiem vārdiem sakot, ministrs, iespējams, īstermiņā personīgi ir uzvarētājs, bet diez vai viņu šim amatam deleģējusī ZZS. Un atkal – nojaušot, ka mierīgie civiliedzīvotāji patiešām nav pelnījuši redzēt visu šo netīrās veļas mazgāšanu tiešraidē, tāds darbiņš būtu jāpaveic koalīcijas padomē.
Lai kā mēs piepūstu vaigus un paģērētu 100% caurspīdīgumu politikā, novalkātajā izteicienā, ka divus procesus – desu taisīšanu un politikas "taisīšanu" – labāk neredzēt, zināma taisnība ir. Rīkojieties! Jo pretējā gadījumā ir situācija, kad sākas kaut kādas publiskas apmainīšanās ar "laipnībām", konflikts eskalējas un ne jau konkrētie politiķi, bet gan iedzīvotāji vai konkrētas nozares ir tie lielākie zaudētāji visu šo ēverģēlību dēļ.
Vai arī mums jāsaprot, ka Latvijas iekšpolitikā ir ne tikai šis savdabīgais veidojums "koalīcijas padome", bet vēl kaut kādi "politbiroji" (piemēram, partiju iekšpusē), kur "tiek risināti jautājumi", neinformējot padomi un ministrus?