Vienlaikus ir skaidrs, ka netrūkst arī ļaužu, kuri var plaši uzskaitīt piemērus, kur noved uzstādījums «cēls mērķis attaisno līdzekļus». Šis strīds ilgst gadsimtiem, un tas nekad nebeigsies. Šķiet, «sausais atlikums» ir tāds: rīkojies, kā tev liek sirdsapziņa, tomēr rēķinies ar sekām. Kad ilgstoši redzi, cik nekaunīgs ir dažs labs līdzcilvēks, rodas vēlme šo personāžu nevis bezcerīgi kaunināt, sūdzēt tiesā utt., bet, atvainojiet, ietekmēt ļoti tieši. Un arguments «tiesiskā valstī tā nedrīkst darīt» nemaz neaizkustina. Tikai tad jārēķinās, ka konkrētais personāžs, kura pastāvēšana kā tāda liek apšaubīt evolūcijas procesu, vērsīsies policijā un būs kriminālprocess.
Normāls cilvēks vairākumā gadījumu vēlas, lai nepatīkamo seku nebūtu - jo izdarīts taču kaut kas viņa, viņa draugu, galu galā sabiedrības vairākuma skatījumā pareizs. Rezultātā visbiežāk rokas paliek kabatās. Tāpēc jebkurai sabiedrībai ir ļoti nepieciešami indivīdi, kuri gatavi regulējumu pārkāpt, apzinoties sekas sev personīgi. Nepazīstot Poikānu, grūti spriest, vai viņš pieder pie šī mazākuma.
Ņemot vērā notikušā lielo publicitāti, jāšaubās, ka policijas mērķis ir «aizbāzt muti» - būtu pārāk liels troksnis. Izmeklētājs iekšēji Neo rīcībai var pat simpatizēt, bet viņš nevar ignorēt likumu. Līdz ar to aizvadītās nedēļas ziņu vajadzētu uztvert bez panikas. Un vienlaikus rūpīgi sekot, lai juridiskajam procesam nepielīp klāt kādas amatpersonas personīgie motīvi.