Zanders: Varas sadalījums LR – vēlamais un realitāte

Tātad Mārtiņš Bondars aicināja kolēģus nepieņemt izskatīšanai komisijās valdības izstrādāto likumprojektu Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2017., 2018. un 2019. gadam. Pēc Bondara domām, likumprojektā neatspoguļojas nākamā gada pirmajā pusē (cik noprotams) sagaidāmās nodokļu sistēmas pārskatīšanas ietekme uz budžetu. Un viņa doma ir skaidra: ja var mainīties saskaitāmie, diezgan dīvaini būtu pieņemt, ka summa gan nemainās. Bondaram oponēja Imants Parādnieks, kurš šādas bažas noraidīja, atgādinot, ka galu galā parlamentam būs pēdējais vārds valdības piedāvāto nodokļu izmaiņu vērtēšanā. Tā tam tiešām vajadzētu būt – jo Latvijas Republika ir parlamentāra valsts, tomēr jautājums ir – vai tā tiešām ir?

Nepiekrītu apgalvojumam, ka Saeima šodienas Latvijā ir tikai "balsošanas mašīna", kas nepretojas Ministru kabineta idejām. Tik traki nav. Tomēr, atgriežoties pie Bondara un Parādnieka strīda, padomāsim, cik lielas ir parlamenta iespējas, piemēram, noraidīt vai būtiski mainīt valdības ieceres nodokļu sistēmas reformā.

Pirmkārt, koalīcijas deputāti saprot, ka pārāk, ja tā var izteikties, straujas kustības draud beigties ar valdības krišanu, kas neatbilst pašu deputātu interesēm. Otrkārt, un tas šajā gadījumā ir būtiskākais aspekts, Saeimas komisiju, kā mūsdienās moderni saka, kapacitāte objektīvi ir krietni mazāka nekā, piemēram, Finanšu ministrijas mašinērijas. Deputāti, protams, komunicē ar nozaru pārstāvjiem un ekspertiem, varbūt pat vairāk nekā ierēdniecība, tomēr komunikācijas rezultātā iegūtā faktoloģija ir, tēlaini runājot, jāizlaiž caur dažādu aprēķinu, modelējumu utt. dzirnām. Kuru, atkārtošos, Saeimas rīcībā nav. Līdz ar to pat situācijā, kad parlamentā ir deputāti, kuri tiešām vēlas iedziļināties un piedāvāt alternatīvus risinājumus, viņi lielā mērā ir atkarīgi no ministriju labvēlības – dot informāciju vai nedot, veltīt laiku alternatīva priekšlikuma "ciparu" aprēķināšanai vai neveltīt.

Te nav runa par to, ka kādi ierēdniecības pārstāvji nicīgi izturētos pret deputātiem. Ja pareizi saprotu politisko lēmumu pieņemšanas mehānismu, tad tas ir izveidojies tā, ka ierēdniecība kursē starp dažādām darba grupu sēdēm, valsts sekretāru sanāksmēm, Ministra kabineta komitejas, Ministru kabineta sēdēm, un tad vēl it kā vajadzētu iet arī uz Saeimas komisiju sēdēm. Neapspriežot šīs rosības jēgu un saturu, ir, kā saka, ko turēt. Un pilnīgi iespējams, ka dažkārt parlaments kaut kā izrādās sekundārs. Citiem vārdiem sakot, šajā situācijā nav kinematogrāfisku "labo" un "slikto", ir tik mazai valstij pārāk sakuplojuši dažādi birokrātiskie rituāli, starp kuriem viens no pamanāmākajiem un tracinošākajiem ir slieksme visas iespējamās situācijas mēģināt iedabūt normatīvā regulējumā. Tātad: pareizs līdzsvars starp Saeimu un valdību ir atkarīgs pat ne no ministriem un deputātiem, bet no vides, kādā strādā ierēdniecība.