Atceros, kā pamatskolas laikā, kad tur tikko bija beidzies remonts, un pirms dažām dienām nolikti ugunsdzēšamie aparāti, pēc klases biedru izaicinājuma pierādīju, ka tiešām zinu, kā šie aparāti strādā. Kas gan tur ko nemācēt?! Pavisam vienkārši – jāpaņem ugunsdzēšamais aparāts, jāpagriež uzgalis ugunsgrēka virzienā, jānorauj drošības plomba, jātur rokturis un … Un visa jaunā, tikko izremontētā skola bija pilna ar krītu, visi milzīgie logi un viss pārējais bija noklāts baltiem putekļiem, visas lielās palmas bija dabūjušas auksto kompresēto gaisu jeb aukstuma šoku. Nabaga skolas apkopēja! Skolas vadība arī bija “sajūsmā”. Bet tas nekādā ziņā nebija ļaunprātīgi! Tā bija tāda eksperimentēšanas fāze.
Mana labākā skolotāja
Atceros savu vidusskolas klases audzinātāju. Esmu daudz domājis par lietu jēgu un nozīmību, ko mēs varam pamanīt tikai ar laika distanci, un Ritma Veļķere, mana Mārupes vidusskolas (tagad – Mārupes Valsts ģimnāzija) stingrā un prasīgā vēstures skolotāja, ir skolotāja, kuru es novērtēju jau pēc skolas beigšanas – mana labākā skolotāja.
Viņa man ir palikusi atmiņā īpaši no pēdējiem trim vidusskolas gadiem, kad viņa bija arī mūsu klases audzinātāja, atklājoties citādāka nekā mēs viņu pazinām iepriekš. Stingrības vietā iepazinām cilvēcību, pietāti un cieņu pret mums – skolēniem. Mēs gan sākumā to “nolasījām” kā skolotājas nezināšanu vai nespēju būt stingrai un kategoriskai, jo tieši ar to viņa atšķīrās no citiem.
Šīs cilvēcīgās prasmes – nevis mācot, bet parādot, kā ir iespējams sadzīvot un veidot kolektīvu klasē, kurā ir pietiekoši liela dažādība,- ir tas, kas palicis atmiņā visvairāk. Piemēram, ja klases iekšienē bija noticis kāds kāzuss vai arī konflikts ar citu skolotāju, sākumā vienmēr bija saruna par to, kas ir noticis un kā. Tas bija tā dabiski, nevis mākslīgi izrādot savas audzināšanas psiholoģijas zināšanas. Viņa ar skolēniem sarunājās vienā līmenī, un radīja absolūtu pārliecību, ka saruna norit līdzīgam ar līdzīgu.
Ar vēsu prātu un ieklausoties – manas dzīves prasmes no skolas
Atceros mūsu individuālās sarunas, un tas, ko es tagad ar laika distanci novērtēju, ir, kā šīs sarunas notika – cieņa un dzīves gudrība, nedodot instrukcijas, kā konkrēti rīkoties vienā vai otrā situācijā, bet uzdodot jautājumu, par ko ir vērts padomāt. Tie bija tādi atvērti jautājumi, un manī raisīja pārdomas gan par manu uzvedību kādā situācijā, gan par manis izteiktām piezīmēm kādam skolas biedram, piemēram.
Un tas, ko es esmu paņēmis sev dzīvē līdzi, sākumā pat to neapjaušot, ir ieklausīšanās prasmes un spēja vēsu prātu klausīties, uzdot netiesājošus jautājumus, ļaut izrunāties, ļaut izstāstīt. Arī viņas rīcības “musturs”, ārējais miers situācijās, kad bija acīmredzams, ka viņa ir uzvilkusies – rokas bija savilktas dūrēs un viņa burtiski trīcēja… Taču balss tembrs vienmēr bija ieturēts – lūk, tādas savaldīšanās prasmes man iemācīja jebkuru situāciju uztvert ar mieru un vēsu prātu. Kaut skolas laikā bija sajūtas, ka trūkst varbūt kāds asums no viņas puses, ka viņa ļauj visam iet it kā pašplūsmā, tagad saprotu, ka tas bija ar nodomu un gudri darīts.
Katram savs labākais skolotājs
Cilvēki ir dažādi un arī skolēni ir dažādi, un mums katram noteikti ir citāds labākais skolotājs, no kā mācīties dzīvei. Tādēļ mana skolas laika skolotāja paraugs bija klases audzinātāja, kura man iemācīja tieši sazināšanās prasmes, bet kādam citam tā varbūt bija cita skolotāja vai skolotājs.
Kā novērtēt labu skolotāju? Noteikti svarīgi ir atcerēties to, ka skolotājs vienmēr ir arī cilvēks, un līdzīgi kā ikvienam no mums, katram skolotājam arī var būt kādas privātās dzīves norises vai notikumi, kas vienā vai otrā brīdī var radīt grūtības strādāt. Tāpēc jāatceras, ka skolotājs, protams, ir arī cilvēks, un kā pret jebkuru cilvēku, ir jāizturas ar sapratni un cieņu.
Paldies, skolotāj!
Kaut arī dažus pateicības vārdus esmu jau pateicis žetonu vakarā un izlaidumā, gribu pateikt savai skolotājai milzīgu paldies par izpratni un piemēra rādīšanu. Jo tas, ko es esmu varējis pārnest uz savu ikdienu, darbojoties dažādos projektos, sarunājoties ar kolēģiem un sadarbības partneriem, gan arī darbā, ko es daru ar pieaugušajiem – tās klausīšanās prasmes, cieņpilnā izturēšanās, un sava pārākuma neizrādīšana – tās noteikti ir tās lietas, ko es esmu guvis, pateicoties arī viņai.
Paldies, skolotāj, ka mani izturējāt!