Skaistulis no promenādes
Sarunā, kas ris Ildzes gaišajā virtuvē, piedalās arī mūsu interešu objekts. Gliemezis dzīvojas uz galda noliktā bļodā, kur ievietota svaiga salātu lapa. Radījums izbīda savas antenas un dodas izlūkos pa trauka lēzeno malu, ne mirkli necenšoties izrāpties no bļodas.
Ildze stāsta par savu neparasto suvenīru: "Ar dzīvesbiedru Vili esam lieli ceļotāji. Pagājušajā rudenī apceļojām Vāciju, un es Travemundes promenādē nejauši paspēru ar kāju kādu gliemežvāku. Paskatījos – skaists –, pacēlu un nolēmu atvest mazmeitai Viviānai, kas krāj gliemežvākus. Ieliku šo somas kabatiņā un aizmirsu par to. Rīgā atcerējos, izņēmu, bet gliemeža čaula nepatīkami smakoja. Es to iemetu ūdenī, lai noskalotu."
Izrādījās, ka čaula nav tukša. "Ūdenī no tās izlīda gliemezis un kopā ar savu māju izrāpās no burciņas. Ko nu? Zinu, ka tādu ievestu radījumu dabā izlaist nevar, bet nospiest to man arī žēl."
Un Ildze nodomāja – cik tad šis vilks, lai dzīvojas līdz laimīgām beigām. Sākumā gliemezis tika ievietots burciņā, kur ielikta arī salātu lapa, bet tur šim nepatika, rāpās laukā, un viņam tika piešķirta apdzīvojamā platība – tāda kā zupas bļoda. O, jā, tur čaulainajam patika, un, nolikts uz palodzes, gliemezis tikai retu reizi rāpās laukā, lai dotos uz blakus esošo plauktu vai padzīvotos zem palodzes. Podā pie istabas puķes viņš nerāpās, veikalā nopirkto zaļo zālīti neēda. Tā pagāja mēnesis, divi, trīs, bet jaunais ģimenes loceklis joprojām sprauns, veselīgs un nemaz netaisījās pamest šo pasauli. Arī mājinieki pie viņa jau bija pieraduši. Ildze stāsta: "Tāds nevainīgs radījums, pretī nerunā, tikpat kā neko neizmaksā, netrokšņo, vietu praktiski neaizņem. Dažreiz vēroju viņu, meditēju. Lai cik dīvaini tas būtu, viņš diezgan ātri pārvietojas pa bļodu. Kad šķiet, ka šis pārāk ilgi nav rādījies laukā no savas čaulas, iemetu to ūdenī, un viņš uzreiz izrāpjas laukā."
Sazinoties ar Ildzi, lūdzu viņu nofotografēt imigrantu un bildi aizsūtīt Latvijas Dabas muzeja vecākajam zoologam Edgaram Dreijeram.
Ilgdzīvotājs bļodā
Uzrunātais zoologs ir lielisks stāstnieks. Viņš skaidro, ka gliemeži jeb vēderkāji ir sugām bagātākā gliemju tipa klase. Šie dzīvnieki mīt gan uz sauszemes, gan ūdeņos. Tie var būt gan ar spirālveida čaulu, gan bez čaulas. Pirmās grupas gliemjus parasti sauc par gliemežiem, bet otrās – par kailgliemežiem. Atsūtītajā fotogrāfijā zoologs uzreiz atpazina birztalu vīngliemezi Cepaea nemoralis un piebilda, ka šis nav pasaules brīnums, – pie mums dzīvo viņa radinieks dārza vīngliemezis, kuram atšķirībā no nejaušā ieceļotāja ir balta lūpa.
Birztalu vīngliemeža dzīves areāls ir Centrālā un Dienvideiropa, radības dzīvo lapu koku un jauktos mežos. Birztalu vīngliemezi paretam var sastapt arī Latvijas dārzos, parkos un kapos, kur cilvēks tos ievazājis savas darbības rezultātā. "Šī gliemežu suga nav kaitīga, jo viņu blīvums ir diezgan neliels."
Čaulgliemezim pārceļošana nekaitēja. Sausumā viņš vienkārši gulēja un gaidīja, kad kļūs mitrāks. Tāds miegs var turpināties pat vairākus mēnešus.
Dreijera tālākais stāstījums patiesi pārsteidza. Uzzinām, ka birztalu vīngliemeža mūžs var ilgt pat piecpadsmit gadu! Zoologs pavēstī: "Gliemeži ir hermafrodīti – katrs no viņiem var pildīt gan mātītes, gan tēviņa lomu un katrs spējīgs dēt olas. Iespējams, ka šis īpatnis kaut kur Vācijā nejauši sastapis citu gliemezi un izdomājis, ka abi kopā varbūt kaut ko var sadarīt. Partnera sēklu gliemezis savā ķermenī var saglabāt diezgan ilgu laiku, pat pēc gada vai diviem izdējot 20– 50 oliņu. Ja gribētu iegūt pēcnācējus no šī konkrētā īpatņa, vienkāršākais būtu piedāvāt viņam trauku ar kokosriekstu substrātu vai zemi. Gliemezis tajā ieraktos, izveidotu aliņu un sadētu oliņas. Pēc aptuveni mēneša no tām izšķiltos jaunā paaudze."
Domā, ka vienīgais
Ko labāk celt galdā neparastajam ceļotājam? Zoologs atkal pārsteidz: "Gliemezis ir augēdājs, un, turot to mājās vai laboratorijā, jādod auzu pārslas, burkāni, salāti. Turklāt visiem augēdājiem dzīvniekiem jāpiedāvā suņa vai kaķa barības granulas, tādējādi nodrošinot gliemezi ar nepieciešamajām dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielām."
Šo uzzinot, Ildze Klesmane ir patiesi satraukta, jo līdz šim gliemezim piedāvājusi tikai salātu lapas. Apdomājot gūto informāciju, viņai pat šķiet, ka oktobrī ieceļotājs bijis apaļāks, lielāks, ka tagad ir novājējis. Toties tagad pārceļotājam tiek gan auzu pārslas, gan viss pārējais, gliemezis kļuvis ņiprāks un par ēstgribu nesūdzas.
Vai, dzīvojot tik ilgi, gliemezis nesajutīs skumjas un vientulību, neilgosies pēc drauga? Dreijers pasmaida: "Gliemežiem būtībā nav vajadzīga nekāda sabiedriskā dzīve. Viņš ir visīstākais vientuļnieks un, pat nodzīvojot kopā ar cilvēku ilgus gadus, uz vārdu neatsauksies. Gliemezis vispār nezina, ka pasaulē varētu būt vēl kāds sugasbrālis. Viņam nav saprāta un nav smadzeņu, ir tikai nervu mezgli gangliji, kas nodrošina dzīvības funkcijas. Izpētīts, ka gliemežiem atmiņa ilgst vien aptuveni 20 minūtes."
Kas Klesmaņu mājdzīvnieku varētu apdraudēt? Edgars Dreijers: "Gliemeži slikti panes karstumu. Dabā dzīvojot, tie slēpjas augsnē. Kad temperatūra tuvojas 30 grādu stabiņam, birztalu vīngliemezi mājā var paglābt, kopā ar vēsu salātlapu ievietojot ledusskapja dārzeņu nodalījumā. Patiesi bīstams gliemezim ir pelējums. No tā gan jāsargās."
Spānijas kailgliemeži apdraud
Izmantojot situāciju, vaicāju Edgaram Dreijeram, kā Latvijā iekārtojušies citi vēderkāji – agresīvie un kaitīgie Spānijas kailgliemeži? Ziņas nav iepriecinošas. "Apsekojumos un ziņojumos noskaidrots, ka tie ir kādās 57 vietās Latvijā, visvairāk Latvijas vidienē un Kurzemē, nedaudz mazāk Vidzemē un Latgalē. Šie pagaidām neapdraud lauksaimniecības teritorijas, vairāk sastopami mazdārziņu un piemājas dārzu teritorijās, kur ievazāti ar skaistiem augiem. Cilvēkus baida mūsu pašu raibais vīngliemezis, kas nograuž visu zaļo virs zemes, toties Spānijas kailgliemezis pa tīro aprij visu, kas aug virs zemes un zem tās."
Ko darīt, kā cīnīties? Vajag reāli samazināt "spāņu"" skaitu. Katru vakaru pēc krēslas iestāšanās visa teritorija vairākas reizes jāpārstaigā, jānolasa gliemeži un tie jāiznīcina. Nolasītos var iemest ūdens, sāls un pelnu maisījumā, kur tie diezgan ātri nobeidzas, vai sabērt maisiņā un ielikt saldētavā. Tie ātri vien būs pagalam, atliks tikai izmest komposta kaudzē. Pieejams arī videi draudzīgs ķīmiskais līdzeklis Ferramols. Tas ir nekaitīgs ežiem, sliekām, mājdzīvniekiem, putniem, bitēm un citiem derīgajiem kukaiņiem." Uzzinot šo informāciju, mums abām pret skaisto birztalu vīngliemezi, kuru galu galā varbūt nosauks par Pičuku, radās īpašas simpātijas.
Neslāvs