Šeit labi jūtas tikai tie, kuri kāro pēc rāma lauku miera. Ceļā pa retam sastopam kādu braucēju, bet ipiķiete Sanita Zilpauša stāsta, ka pēc robežas atvēršanas to te kļuvis vairāk, jo no Ipiķiem līdz igauņu pilsētiņai Meizakilai ir tuvāk nekā līdz Rūjienai. Tālāk ceļš ved uz Pērnavu. Taču latvieši tik bieži kā agrāk uz Igaunijas pusi nedodas. Bija laiks, kad turp brauca pēc lētā cukura un sadzīves elektronikas, bet tagad cenas izlīdzinājušās. Nu igauņi biežāk brauc uz Latviju — pēc cigaretēm, kas pie mums pagaidām esot lētākas. Pat meitās latvieši uz Igauniju nebrauc, jo latvju daiļavas vietējiem tuvāk pie sirds. Taču ar demogrāfisko situāciju Ipiķos pavisam bēdīgi — pēdējā gadā te nav reģistrēts neviens jaundzimušais, kāzas dzertas pirms pieciem gadiem. Pagastā jau vairāk nekā divdesmit gadu nav skolas, kā dēļ savulaik cilvēki pameta Ipiķus. Visu šo laiku Ipiķu bērni ar pagasta autobusu brauc uz skolu citur. Tie, kas dodas mācīties tālāk, dzimtajā pagastā neatgriežas. Arī tie, kuri atraduši darbu tuvējās pilsētās, Ipiķos pavada vien nedēļas nogales un brīvdienas. Un kur gan ipiķietis, kuram nav sava auto, var aizbraukt, ja sabiedriskais transports te kursē tikai divas reizes nedēļā? Līdz ar to visas darīšanas pilsētā jāpakārto autobusa kustības grafikam. Labi vēl, ka skolas laikā ar skolēnu autobusu var aizbraukt līdz topošā novada centram vai kaimiņu pagastam. Pagastā mīt ap 300 iedzīvotāju — lielākoties pensionāri un tie, kuriem ir savas saimniecības. Lielākais darba devējs ir vietējā pašvaldība ar pagasta padomi, kultūras centru, bibliotēku, feldšerpunktu. Ir vēl veikals un pasta nodaļa, neliels gateris. Ipiķu pagasta padomes priekšsēdētāja Olga Zariņa, jautāta par pagasta nākotni, atbild: "Godīgi? Skumji, bet mums nav nākotnes ne saglabājot patstāvību, ne iekļaujoties Rūjienas novadā. Iedzīvotāju skaits samazinās, darbavietu kļūst arvien mazāk. Pēdējā gada laikā gan esam diezgan daudz paveikuši — sakārtojuši dzīvojamo fondu, kultūras centram uzklājām jaunu jumtu, mums tur ir trenažieri, var spēlēt galda spēles. Darām visu, lai civēkiem brīvajā laikā būtu ar ko nodarboties." Tas viss paveikts par valsts piešķirto dotāciju, iekļaujoties novadā, — 200 tūkstošiem latu. Šīs summa ir tieši divreiz lielāka nekā viss pagasta gada budžets kopā. Galvenais, ko priekšsēdētāja pēc reformas vēlētos pagastā saglabāt, ir bibliotēka. Ne katrs var atļauties abonēt avīzes vai nopirkt grāmatas, bet te tas viss ir. Arī datori un internets, kas mūsdienu informācijas sabiedrībā ir tik svarīgi. "Patiesībā nav jau tik traki, man te patīk un es te taisos palikt!" optimistiski uzsauc Uģis Grasbergs, lai mēs nedomājam, ka Ipiķos dzīve pavisam bēdīga. Jaunais vīrietis savos Birzgaļos līdz šim pavadīja tikai vasaras, ziemā dzīvoja un strādāja pilsētā. Viņš te ir viens no retajiem, kurš pilsētas dzīvi nomainījis pret nomaļiem laukiem. "Nav jau tā, ka tukšajām mājām nebūtu saimnieku. Ir, bet Rīgā. Viņi labāk izvēlas tiesāties par kompensācijām, nevis kaut ko reāli darīt," saka Uģis. Viņa matemātika ir ļoti vienkārša — ja te var nopelnīt naudu, tad var dzīvot, ja nē, tad — nē. Uģis nolēmis izvērst biškopību, ko uzskata par reālāko nodarbi šajā pusē. 32 saimes jau ir un šogad būs divreiz vairāk. Uģi vienīgi māc bažas, kāda būs dzīve, iekļaujoties Rūjienas novadā. Nav pārliecības, ka novada centrā kādam interesēs, kā klājas pierobežā. Un apgalvojums, ka autoceļš, kas savieno Ipiķus ar Rūjienu un Valmieru, ir izdevīga transporta maģistrāle Latvijas-Igaunijas tirdzniecības sakaru nodrošināšanai un pierobežas attīstīšanai, labi izskatās tikai uz papīra.
Ipiķi nākotni nesaskata ne novadā, ne saglabājot patstāvību
Ipiķi ir mazs pagastiņš Igaunijas pierobežā, Latvijas galējais ziemeļu punkts. Taču pat niecīgākā pazīme neliecina, ka tuvojamies ziemeļiem — ne temperatūra kļūst par grādu zemāka, ne te sniega vairāk. Tikai arvien sliktāks ceļš un vairāk tukšu māju. Valmieras rajona Ipiķos sastopami ļaudis, kuri ar nožēlu atzīst — pagastam nav nākotnes ne saglabājot patstāvību, ne iekļaujoties Rūjienas novadā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.