Arta Hincenberga ir viena no brīvprātīgajām. Uzaicinājums palīdzēt vēža skartajiem pacientiem viņai licis apstāties un aizdomāties – viņa vienmēr gribējusi un meklējusi iespēju, kā varētu citiem palīdzēt, izdarīt kaut ko labu, tāpēc bija sajūta, ka jāiet. RAKUS onkoloģijas ēkā viņa nav pirmo reizi. Pirms desmit gadiem te bijusi klāt savai, kā viņa pati saka, garīgajai mammai, kura slimoja ar vēzi. Bija klāt visos posmos. "Esmu redzējusi to brīdi... Stāvu pie loga, zinu, ka viņai ir grūti, bet es vēroju cilvēkus ārā, kas skrien tajā steigā un neapstājas, un pat nezina, ka kāds šeit šajā brīdī ļoti cieš. Mēs visu laiku skrienam savās ikdienas gaitās, bet liekas – nu taču apstājies! Varētu kāds apstāties, samīļot, pateikt kaut ko un kaut kā palīdzēt," par sajūtām stāsta Arta.
Pārliecību, ka viņa varēs citiem būt klāt šajās grūtībās, dod Dievs. Tas arī neliek šaubīties. Turklāt sieviete uzsver, ka viņai nav jābūt profesionālim un nav jāpārzina medicīna, bet cilvēcīgi jābūt vienkārši otram blakus brīdī, kad, iespējams, ir izmisums, bailes un ārkārtīgi lielas sāpes. Visvairāk viņu uztrauc tieši šī vientulība, arī tuvinieki vai draugi bieži nezina, kā var palīdzēt vai ko šādā brīdī teikt, tāpēc, iespējams, svešs cilvēks no malas ar nedaudz vēsāku prātu, bet lielu mīlestību var vienkārši būt blakus, otru uzklausīt un kaut vai palasīt priekšā grāmatu, saka Arta. Viņa vēl nezina, kad uz slimnīcu nāks pirmo reizi, bet vienlaikus ir gatava arī atraidījumam, jo cilvēki jūtas dažādi. Līdz šim bijušas vairākas tikšanās ar speciālistiem, kas devuši padomus, un līdzīgas tikšanās būs arī turpmāk. Arta uzsver, ka tā nav tikai ticības lieta, iesaistīties var jebkurš.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 11.septembra, numurā!