Mīlestība uz baložiem asinīs no vectēva

atcerējos sabu bērnību -- kaimiņs pagalmā turēja baložus un ik rītu ar svilpieniem palaida viņus izlidināties ,rokās turot garu kārti ,ūjinot un saucot ,,tas tik bija skats un kad lidojums tika veikts ,viņi visi viens aiz otra sasēdās uz namiņa jumta sava un saulē saka pucēt savas spalvas ,kādi tik tur nebija skaistuļi ,,,gan cekulaini ,gan parastie mūsu pelekie vadmalas krāsās:)