Japānas premjera Sindzo Abes vadītās valdības apstiprinātais plāns paredz, ka no 2014. līdz 2019.gadam šim mērķim paredzēti 24,7 triljoni jēnu vai aptuveni 120 miljardi latu. Jauno valsts aizsardzības vadlīniju mērķis ir nodrošināt efektīvāku gaisa, sauszemes un jūras spēku sadarbību, lai armija varētu daudz ātrāk un spēcīgāk reaģēt uz iespējamajiem Ķīnas un Ziemeļkorejas radītajiem draudiem.
Mainoties drošības situācijai un pieaugot Ķīnas militārajai varenībai, Japānas karavīrus dislocē aizvien tālāk uz dienvidiem, lai nepieciešamības gadījumā viņus varētu izvietot arī valstij piederošajās salās, uz kurām pretenzijas izteikusi arī Ķīna, raksta mediji.
Vienlaikus ar jauno stratēģiju Japānā pēc Amerikas Savienoto Valstu parauga izveidota arī Nacionālās drošības padome.
Pēdējo mēnešu laikā būtiski pieaugusi spriedze starp Japānu un Ķīnu saistībā ar Senkaku salām, uz kurām pretendē abas valstis. Interese par salām pieaugusi pēc tam, kad šelfā tika uzietas lielas dabasgāzes rezerves. Uz šīm salām pretendē arī Taivāna.
Tokijas un Pekinas domstarpības no jauna saasinājās pērn septembrī, kad Japānas valdība nacionalizēja salas, kas iepriekš piederēja privātiem īpašniekiem. Japāna uzsvēra, ka tā bijusi administratīvo īpašumtiesību maiņa un ka Ķīnas pretenzijām uz šo arhipelāgu nav nekāda vēsturiska pamatojuma.
Savukārt Ķīna Senkaku arhipelāgu dēvē par Djaoju salām un uzsver, ka ķīnieši šīs salas atklājuši jau 14.gadsimta, bet Japāna tās ieguvusi 1885.gadā netaisnīga Šimonoseki līguma rezultātā.
Pēc Otrā pasaules kara Japāna zaudēja visas teritorijas, ko tā bija ieguvusi kopš XIX gadsimta beigām, un Senkaku salas nokļuva ASV jurisdikcijā.
1972.gadā ASV atdeva salas Japānai, bet Ķīna šo lēmumu neatzina.