Liela nevienprātība par bērnu pēršanas aizliegumu

Lasu un brīnos, kur rodas.... "Mani pēra, tāpēc es ar pēršu". Viduslaikos uz sārtiem dedzināja, tāpēc tagad to arī vajadzētu. Manam bērnam 5 gadi - ne reizi neesmu sodījis ar pēršanu, neiedomājami. Laikam kādas divas reizes esmu viegli pa pirkstiem uzšāvis, kad sniedzas pēc kaut kā aizliegta un arī tas bija nepareizi. Vai tiešām kādam var likties loģiski iemācīt bērnam kaut ko nedarīt (vai darīt) aiz bailēm??? Ir taču tik daudz veidu, kā ietekmēt bērnu - kaut ko aizliegt, kaut ko nedot (multeni, lego, konfekti, utt utjp). Bērnam no jums vajag 100x vairāk, nekā jums no bērna, līdz ar to sodīšanas un ietekmēšanas instrumentu klāsts ir teju nebeidzams. Varbūt vajag uzšaut savam kolēģim, ja darbs nepareizi izdarīts vai kaut kas savārīts?

Par manām blēņām mani pēra,pareiz darīja,Kas tagad aug,sīkie atri uzin ka vecakus var sodīt par pēršanu un sāk augt kretīni,kas neklausa ne vienu. Francijā,pietiks muldēt,sīkie uz mašīnām lēkā,policija ne ko izdarīt nevar,pamēģini pieskarties,visa pilsēta degs. Atzīstu pēršanu,saprāta robezās. Jūs ar savam psihologa metodēm varat ieskrieties.

Bērni nav jāsit ,bet bērni ir jadisciplinē . Neliels zagariņš ,ir labs rīks tādos gadījumos ,ja bērns ar vārdiem nesaprot. Nekādā gadījumā nedrīkst sist ar plaukstu,jo tā tiešām tad ir sišana. Kad man auga puikas,tad bija reize ,kad nācās disciplinēt vienu no viņiem,jo savos niķos viņš aizgāja tik tālu ,ka krita pie zemes un dauzīja galvu pret grīgu tā ,ka palika zilumi uz pieres un puni. Nezināju iesākumā ko darīt,jo nevar taču izpildīt katru bērna kaprīzi,un tai pašā laikā ļaut sist viņam galvu pret grīdu. Aizvedu viņu pie savas bērnu dakteres,jo domāju vai nav kādas problēmas ar galvu.Daktere mani pasauca malā ,un pateica ,ka tie ir vistīrākie niķi,un teica , ejot mājās nolaužiet kādu žagariņu,un tiko viņš sāk savus trakos niķus ,tā uzšaujiet ar to žagariņu tā ,lai viņš tiešām jūt. Protams es tā izdarīju. Un es jums teikšu ,ka mans puika bija izārstēts ar vienu reizi,un tādu galvas dauzīšanu vairs nedarīja nekad. Paņēmu to žagariņu un uzkarināju augstu viņam neaizsniedzamā vietā,un tikko puikam sāka nākt trakie niķi ,pietika tikai parādīt dakteri bērziņu,un tūlīt nomierinājās. Un teikšu ,ka tas ļoti labi darbojās,un paldies dakterei par gudro padomu.Izauga puisis uz goda.

Bērna sišana ir vecāku bezspēcības izpausme. Par emocionālo vardarbību: kā Jūs to definēsiet? Ņeļaut internetā spēlēt spēles 24 stundas diennaktī - emocionāla vardarbība. Palūgt iznest atkritumu spaini - mazgadīgo neatļauta nodarbināšana. Labāk nedrāzīsimies un izmirsim kā dinzauri... Ja nedrīkst audzināt - tad nevajag bērnus...

Šī patiesība ir veca kā pasaule.

Kad sakropļoja pirmklasnieku? Visu saprata,tikai nebaidījās. Nekauņu attur tikai bailes.

Parasti kā bērnu sitējus attēlo vīriešus, bet manā pieredzē un draugu lokā tās kas iepēra bērnu parasti bija mammas. Un bieži vien emociju iespaidā, kāds dabūja būdams arī nevainīgs vai vienkārši tāpēc ka mammai slikts garastāvoklis. Un tieši tas bērnam paliek atmiņā. Ka dabūjis pa dibenu neesot vainīgs. Tēvi ja ieper, tad tikai tad, ja tiešām mēslus esi savārījis.

Ir kāds pētījums žagaru sakarā? Gaidīsim, kad mazajam huligānam pienāks 16 un tad pa tiešo sūtīsim viņu uz koloniju.

Nevilcinās ne mirkli un tādu nepērto nekauņu noliek vietā un dažreiz skarbi. Jo tāds cariņš neapjēdz ropežas.

Cilvēkam, kurš pats audzināts ar pēršanu, ir jāsaņemas, lai savus bērnus audzinātu citādi. Bet kādai paaudzei šī ķēdīte ir jāpārrauj. Būtu jauki, ja mūsu paaudze būtu tā, kura to paveiktu.