Rotējošā prezidentūra Eiropas Padomē tika ieviesta ar mērķi sniegt katrai valstij vismaz teorētiskas iespējas un godu pārvaldīt Eiropas Savienību. Vienlaicīgi ar šo godu nāca arī administratīvais slogs. Rotējošās prezidentūras laikā katrs no valsts ministriem vada savas nozares sanāksmes ar citu valstu kolēģiem. 1958. gadā, kad pirmo reizi tika ieviests prezidējošās valsts statuss, visaugstākās pilnvaras nonāca premjerministra un ārlietu ministra rokās. Taču kopš Eiropas Savienības paplašināšanās 2002. gadā un Lisabonas līguma parakstīšanas 2009. gadā prezidentūra ir piedzīvojusi ievērojamas pārmaiņas, norāda LR.
Galvenās pārmaiņas saistītas ar tā dēvētā Eiropas Savienības prezidenta un ārlietu ministra posteņa izveidi. Eiropadomes priekšsēdētājs Hermans van Rompejs tagad ir atbildīgs par visu dalībvalstu valdību tikšanos vadīšanu. Arī ārlietās, kas savulaik bija Eiropas Savienības prezidējošās valsts viena no galvenajām, tagad galvenā loma ir piešķirta Ketrīnai Eštonei un viņas vadītajam Eiropas ārējās darbības dienestam. Faktiski tieši Eštone pilda Eiropas Savienības ārlietu ministres funkcijas.
Kā šī gada sākumā norādīja franču izdevums La Tribune, tagad Eiropas Padomes dienaskārtība galvenokārt tomēr tiek veidota Briselē, un arī ministru tikšanās notiek tieši šeit, nevis prezidējošajās valstīs. Izdevums prezidējošās valsts amatpersonas sauc par VIP skatītājiem, kuriem ir piešķirts īpašs statuss, taču faktiski nav gandrīz nekādas reālas varas. Šim viedoklim gan pilnībā nepiekrīt Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, norādot, ka ar gadiem situācija ir mainījusies, tomēr ES dienaskārtības noteikšanā prezidējošai valsti ir liela loma.
Jautājums par ES prezidējošās valsts lomu īpaši aktuāls ir kļuvis tieši eirozonas parādu krīzes laikā. Tā, piemēram, tiek uzdots jautājums, vai nu jau bijusī ES prezidējošā valsts Kipra spēja uzņemties pietiekami lielu iniciatīvu Eiropas problēmu risināšanā laikā, kad tā pati bija iesaistīta sarunās par miljardiem eiro liela aizdevuma saņemšanu, vēsta LR.
Tāpat bieži tika runāts par to, vai tādas prezidējošās valstis kā Polija vai Dānija, kuras nav eirozonas dalībvalstis, spēj dot stimulu kopējās valūtas problēmu risināšanā. Ne mazāk diskusiju ir par jauno Eiropadomes prezidējošo valsti Īriju, kas pašlaik diskutē par aptuveni 60 miljardu eiro parāda norakstīšanu Eiropas Savienībai un Eiropas Centrālajai Bankai. Laikraksts La Tribune uzdod jautājumu, vai šāda valsts spēs uzspiest savu viedokli pārējām 26 ES valstīm, īpaši Vācijai, kas kā lielākā maksātāja Eiropas Savienības budžetā ir noturējusi visu eirozonu uz ūdens. Kā norāda laikraksts, ES politika šobrīd tiek veidota tieši Briselē un Berlīnē, tāpēc prezidējošās valstis var tikai izmantot brīdi, sagatavot kādas sev interesējošas iniciatīvas vai veicināt kompromisu sasniegšanu, taču arī tās ir uzskatāmas tikai par formalitātēm.
Kā zināms, Latvija Eiropas padomes prezidējošās valsts statusu gatavojas uzņemties 2015. gada pirmajā pusē. Kā intervijā aģentūrai BNS atzinis ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, diskutējot par Latvijas prioritātēm prezidentūras laikā, viens no jautājumiem, kas varētu būt aktuāls gan Latvijai, gan Eiropas Savienībai, ir ES valstu pilsoņu diasporas citās dalībvalstīs. Tas gan ir tikai viens no punktiem prioritāšu sarakstā, kuru plānots apstiprināt 2014.gadā. Ārlietu ministrs norāda, ka, visticamāk, nav vērts runāt par 20 prezidentūras prioritātēm, bet gan divām trijām, taču tādām, kur Latvija tiešām var dot gan savu pienesumu un saņemt labumu, gan virzīt kopējo ES politiku, noslēdz LR.