Darba nedēļas ilguma saīsināšana no 39 līdz 35 stundām Francijā saņēmusi krietnu devu kritikas, un kopš šīs ieceres ieviešanas pirms vairāk nekā desmit gadiem tā vairākkārt piedzīvojusi izmaiņas.
Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo sistēmu uzņēmumu un valsts sektora darbiniekiem, kas strādā pilnu slodzi, nedēļā jānostrādā 35 stundas, bet gadā darbā jāpavada 1607 stundas. Līdzās darba nedēļas ilguma samazināšanai Francijā palielināts atmaksāto brīvdienu skaits.
Laikā, kad šī iecere tika ieviesta, Francijā bija augsts bezdarba līmenis, un politiķi cerēja, ka darba stundu skaita samazināšana palīdzēs ne tikai radīt jaunas darbavietas, bet arī uzlabos francūžu dzīves apstākļus, sniedzot iespēju vairāk laika pavadīt ar ģimeni. 1998.gadā Francijas parlaments pieņēma likumu, nosakot 35 stundu darba nedēļu visos uzņēmumos, kuros nodarbināti vairāk nekā 20 cilvēki. Šis likums spēkā stājās 2000.gadā. Savukārt 1999.gadā parlaments atbalstīja ierosinājumu šo likumu no 2002.gada 1.janvāra attiecināt uz visiem uzņēmumiem.
Iepriekšējā prezidenta Nikolā Sarkozī konservatīvā valdība, kā arī kādreizējās labējās valdības centušās mainīt šo kārtību, padarot šo sistēmu elastīgāku un palielinot atļauto virsstundu skaitu. Iepriekšējās valdības uzskatīja, ka spēkā esošā kārtība negatīvi ietekmē darba ētiku un ir vainojama atalgojuma samazināšanā. Jo īpaši lielas grūtības radās, cenšoties piemērot 35 stundu darba nedēļu ārstiem un medmāsām, kuru darba specifikas dēļ bieži nācās pārsniegt atļauto stundu skaitu.
2006.gadā tiesa lēma, ka 35 stundu darba nedēļa attiecināma arī uz viesnīcās, bāros un restorānos strādājošajiem. Šāds spriedums izraisīja sašutumu viesnīcu un restorānu nozarē, izskanot brīdinājumiem, ka tas mazinās šajā sektorā strādājošo ienākumus un apdraudēs daudzus grūtībā nonākušus uzņēmumus. Tikmēr pašreizējās sistēmas kritiķi spriež, ka 35 stundu darba nedēļa būtiski kavē Francijas centienus uzlabot tautsaimniecības stāvokli.