42 gadus vecais Vensāns Lambērs 2008.gadā cieta autokatastrofā un kļuva paralizēts. Mediķi vēlāk secināja, ka bojājumi viņa smadzenēm ir neatgriezeniski.
Saskaņā ar Francijas likumiem ārsti nolēma pārstāt intravenozi ievadīt viņam ūdeni un barības vielas, kas uztur viņu pie dzīvības. Mediķu lēmumu atbalstīja Lambēra sieva un seši no astoņiem viņa brāļiem un māsām.
Taču viņa vecāki, kas ir pārliecināti katoļi, apstrīdēja mediķu lēmumu, apgalvojot, ka dēla stāvoklis var uzlaboties, ja viņš saņems labāku aprūpi.
Vecāku lēmums noveda pie tiesāšanās par Francijas ārstu tiesībām noteikt, vai pacients veģetatīvā stāvoklī būtu jātur pie dzīvības.
Francijas tiesas lielākoties nosvērās par labu Lambēra ārstiem, un vecākiem, aizstāvot savu viedokli, nācās vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kas 2015.gadā nolēma, ka Lambēram jāļauj nomirt.
Administratīvā tiesa Šalonenšampaņā šodien secināja, ka Lambēra turēšana pie dzīvības ir nesaprātīga stūrgalvība.
Tiesa norādīja, ka noskaidrots, ka pats pacients nevēlētos tikt turēts pie dzīvības šādā stāvoklī, kurā atrodas jau desmit gadus.
Lambēra vecāki pirms tiesas lēmuma lika saprast, ka viņiem nelabvēlīga sprieduma gadījumā viņi vērsīsies Francijas augstākajā administratīvajā tiesā.
Aktīva eitanāzija, cilvēkam tīši izraisot pacienta nāvi, Francijā joprojām ir aizliegta, lai gan ir bijuši mēģinājumi atvieglot šo likumu attiecībā uz nedziedināmi slimiem cilvēkiem.