Par katalizatoru šīm debatēm kalpojuši Jaungada nakts notikumi Ķelnē, kuru laikā vismaz simts sievietes tikušas pakļautas seksuāliem uzbrukumiem vai laupīšanām, ko acīmredzami pastrādājušas imigrantu vīriešu grupas, lai gan varasiestādes joprojām izvairās sniegt skaidru atbildi, kas bijuši šie varmākas.
Tikmēr kancleres Angelas Merkeles piekoptās "atvērto durvju" imigrācijas politikas pretinieki arvien uzstājīgāk norāda, ka tieši nekontrolētā imigrācija ir Ķelnē un arī citās Vācijas pilsētās pieredzēto uzbrukumu tiešs cēlonis.
Vāciešu sašutumam par varasiestāžu šķietamo bezspēcību pieņemoties spēkā, iekšlietu ministrs Tomass de Mezjērs paziņojis, ka ārvalstnieki, kas pastrādājuši nopietnus noziegumus, ir jāizraida.
Saskaņā ar Vācijas likumiem patvēruma meklētājs, kura pieteikums vēl tiek izskatīts, var tikt izraidīts piespiedu kārtā, ja viņš sodīts vismaz ar trīs gadu cietumsodu.
Turklāt to var darīt, ja izraidāmajam izcelsmes valstī nedraud briesmas.
Taču Mezjērs norādīja, ka jāsāk diskusijas par šo noteikumu grozīšanu, lai gan tie balstās ANO Ženēvas Bēgļu konvencijas un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas normās.
Merkeles vadīto kristīgo demokrātu (CDU) Bavārijas meitaspartijas - Kristīgi sociālās savienības (CSU) - pārstāvis Štefans Maiers pieprasījis, lai tiktu izraidīts jebkurš sodītais ārvalstnieks neatkarīgi no piespriestā soda smaguma.
Taču pret šādiem grozījumiem iebilst sociāldemokrāti (SPD), kas arī pārstāvēti Merkeles vadītajā "lielajā koalīcijā".
SPD priekšsēdētāja vietnieks Ralfs Štegners sarunā ar laikrakstu Die Welt paziņojis, ka "mums nav nepieciešamas izmaiņas nedz patvēruma pamatprincipos, nedz Ženēvas Bēgļu konvencijā".
Viņš arī norādījis, ka pastāvīga "reaģēšana uz pašreizējo sabiedrības noskaņojumu nav atbildīgs pārvaldības veids".
Tajā pašā laikā, cenšoties nomierināt satraukto sabiedrību, tieslietu ministrs Heiko Māss, kas arī pārstāv SPD, paziņojis, ka jau saskaņā ar pašreizējām normām esot iespējams izraidīt patvēruma meklētājus, kas sodīti vismaz ar gadu ilgu cietumsodu, lai gan šajā gadījumā izraidāmajam piešķirams "saudzēšanas periods", kura laikā viņš Vāciju var pamest brīvprātīgi. Taču, ja izraidāmais to nav izdarījis, viņu var deportēt piespiedu kārtā.