1961.gada 30.oktobrī toreizējā Rietumvācija, kas piedzīvoja strauju ekonomisko izaugsmi, parakstīja līgumu ar Turciju par darbaspēka importēšanu. Pamatā mazkvalificētajiem strādniekiem tika solīta minimālā alga un izmitināšana uz pagaidu darba līgumu laiku.
Līdz 1973.gadam, kad globālā naftas krīze mazināja darbaspēka pieprasījumu, uz Vāciju devās aptuveni 710 000 turku. Lai gan daudzi no viņiem atgriezās Turcijā, citi izlēma uz Vāciju pārvest arī savas ģimenes, izraisot vēl lielāku turku kopienas pieaugumu.
Šobrīd Vācijā dzīvo vairāk nekā 2,5 miljoni turku izcelsmes cilvēku. Lai gan varasiestādes uzsver, ka turku klātbūtne esot bagātinājusi Vāciju gan ekonomiski, gan kulturāli, valstī nerimstas nebeidzamas debates par iespējām kādreizējo viesstrādniekus integrēt.
Debates īpaši asas kļuva pagājušā gada vasarā, kad klajā nāca Bundesbankas toreizējā valdes locekļa Tilo Zaracina grāmata "Deutschland schafft sich ab: Wie wir unser Land aufs Spiel setzen" ("Vācijas pašiznīcināšanās: Kā mēs esam likuši uz spēles mūsu zemi"), kurā apgalvots, ka musulmaņu imigranti kļuvuši par nastu Vācijas sabiedrībai.
Taču pirms 50 gadiem nedz vācieši, nedz turki neraizējās par integrācijas problēmām, jo neviens nedomāja, ka turku viesstrādnieki paliks Vācijā uz visiem laikiem. Tikai pēc vairākām desmitgadēm abas puses saprata, ka radušos problēmu risināšana prasīs lielas pūles.
2005.gadā spēkā stājās Vācijas jaunais imigrācijas likums, kurā tika formulētas imigrantiem izvirzītās prasības un uzliktie pienākumi. Tiem, kuri vēlas iegūt Vācijas pilsonību, tagad jānoliek naturalizācijas eksāmeni un jāapliecina sava vācu valodas prasme. Tomēr joprojām ir daudz turku, īpaši to sieviešu vidū, kas uz Vāciju atvestas kā līgavas, kas nespēj sazināties vācu valodā.
Imigrantiem tagad tiek piedāvāti arī valdības finansēti kursi, lai palīdzētu viņiem integrēties vācu sabiedrībā.
Tomēr pagātnes kļūdu labošana prasīs laiku. Turku imigranti joprojām nespēj pilnvērtīgi konkurēt Vācijas darba tirgū, galvenokārt tāpēc, ka viņi atpaliek izglītībā.
Imigrantu bērni retāk nekā vācieši mācās vidusskolās, no kurām pavērts ceļš uz universitātēm, bet zemākā ranga vidusskolās viņu skaits bieži ir neproporcionāli augsts. Starp imigrantu izcelsmes skolēniem ir arī augstāks to bērnu skaits, kas skolas nebeidz. Turkiem problēmas rada arī apstāklis, ka viņi nav Eiropas Savienības (ES) pilsoņi.
Vācijas Turku kopienas (TGD) ģenerālsekretāre Nalana Arkata uzskata, ka darbaspēka rekrutēšanas līguma parakstīšanas 50.gadadiena nav iemesls svinībām, bet gan pārdomām.
Sarunā ar interneta izdevumu "The Local" Arkata norādīja, ka daudzi turku jaunieši, kas Vācijā dzīvo jau trešajā paaudzē, sākuši meklēt atbalsta punktu reliģijā vai turku nacionālismā, jo Vācijas sabiedrība viņiem šādu atbalsta punktu liedz.
Vienlaikus daudzi no viņiem sākuši atgriezties Turcijā, īpaši augstāk kvalificētie profesionāļi. Taču arī Turcijā viņi nejūtoties labi. "Viņi nav laimīgi tur, un viņi nav laimīgi šeit. Gandrīz zaudētā paaudze," atzina Arkata.