Autsaidere

Tumsā uztaustos augšā pacementa kāpnēm un, atceroties Birutas Delles teikto - melnas durvispa labi, zvanu pie tām. Durvis atver māksliniece, aiz viņas stāvdēls Roberts (37) - slaiks, tumšmatains vīrietis zilrūtainā kreklā.Biruta (viņa gan tūlīt saka - Ruta, tā viņu visi saucot) vedinamani cauri šauram gaitenītim istabā ar trim logiem. Krāsunotraipota parketa grīda. Pie sienas dīvāns, uz galdiņa pie loga,kas aizklāts ar izbalējušu zaļu audumu, palete ar krāsu paliekām,stikla burkās iekārtojušās otas, uz augstā plaukta - tukšaterpentīna pudele. Viens logs ielas pusē ir kails, otram piekārtsmežģīņots iepelēks aizkars. Trīs krēsli ir laika zoba krietniapgrauzti, tomēr joprojām eleganti. Pie loga durvju pusē visu sienuaizņem pamatīgs nekrāsotu dēļu galds ar platām šķirbām. Uz grīdassarindoti pāris agrāku gadu darbi un no jauna tapušās gleznas. Kadpa telefonu pieteicos intervēt Birutu Delli sakarā ar viņas apaļojubileju un topošo izstādi, māksliniece viegli atrunājās: "Esmuveca, slima, resna un neglīta, ko nu vairs..." Biruta Delleizstādes neapmeklē un smalko aprindu saietos nav piedalījusiesvismaz pāris desmitgades, taču teiktais ir sievišķīga koķetērija.Ruta ir saposusies, īsi nogrieztie un brūni iekrāsotie mati viņudara jaunāku. Viņa stāsta ainas no savas dzīves, bet man grūti nodzirdētā veidot faktu sazobi starp bijušo, esošo un vēlamo, tāpēcvēlāk uzklausīju arī viņas laikabiedrus. KLONĒTAIS GAIDA Visusarunas laiku no Rutas jaunākā darba uz mani klaji uzbāzīgi raugāsdzeltens pašpārliecināts un iedomīgs cāļa ģīmis profilā. Ruta saka- Klonētais. Cāļa acs, sarkanā sekste un masīvais kakls iedvešbaisu bijību. Putns pavisam noteikti velk uz sirreālismu. Citāgleznā sāpju pārpilnas figūras - divi cilvēku stāvi kā lidojot, araugšup saslietām rokām. Pie dīvāna pieslieta dvēseli veldzējošaainava zaļos toņos ar zaļu žogu un koku. Klātesošais Roberts saka -tas ir Rubeņa baznīcas dārza žogs Torņakalnā. Ruta pārliecināta, kašī glezna vēl nav gatava, laukums tās labajā pusē neesotizstrādāts, bet Roberts pārmetoši bilst - Rutai visas gleznas tieklabotas un pārlabotas, tās nekad neesot gatavas. Pēc brīža viņšnoliek uz galda kafijas kannu un divas baltas krūzītes. Rutataisnojas: "Mums bija daudz trauku, bet visi pamazām paši nošejienes aiziet..." Saruna par dzīvi, radošo darbu, vīriem unbērniem nevedas. Ruta nervozē, tad atzīstas, ka grib uzsmēķēt.Roberts pasniedz uguni, Ruta ievelk dūmu un mēģina koncentrēties.Roka uz maza papīra gabaliņa kaut ko trauksmaini skicē. Viņaparokas mapēs, no kādas izvelk aploksni ar apdzeltējušiem papīrakriksīšiem sērkociņu kastītes lielumā un skaidro: "Ar prātu nevaruizdarīt neko, viss notiek tikai zemapziņā. Šajās lapiņās ir visamana bagātība. Redzi, es tagad nedomāju, bet Viņš vada manu roku,un te kaut kas veidojas. Vēlāk, varbūt tikai nedaudz piekoriģējot,pārnesīšu to uz audekla." MĀLĒ BEZ SKAITA Kopš 1967.gada Rutapiedalījusies dažādās nelielās izstādēs ārpus Rīgas, 1974.gadā viņuuzņēma Mākslinieku savienībā. Rekomendācijas Rutai rakstīja DžemmaSkulme ("Biruta Delle iet savu grūto un smago mākslas ceļu") unAndrejs Ģērmanis ("jaunās mākslinieces darbos jaušama latviešumākslā maz sastopamā dramatiskā līnija"). Birutas Delles darbi irpieprasīti, bet kur tie paliek, Ruta nezina un neatceras arī, vainaudu saņēmusi par visām savām gleznām: "Es pat nenojaušu, cikgleznas esmu uzmālējusi." Zināms gan, ka Birutas Delles darbiatrodas daudzās privātkolekcijās ne tikai Latvijā, bet arī Eiropāun ASV. Viņas glezna Karalis rotā Rudgers/Dodge PSRS nonkonformismamākslas kolekciju Ņūdžersijā. Trīsdesmit gadus pēc rekomendācijasBirutai Dellei Džemma Skulme atzīst, ka nav vīlusies viņā kāmāksliniecē: "Es nekad neesmu varējusi atļauties savās gleznās tādutiešumu, ar kādu strādā Biruta. Viņa ir tuva kaut kam īstam, Birutānav nekā no estētiskās pieņemtības. Daudziem citiem darbi ir feini,rafinēti, profesionāli, bet mazāk saturiski. Birutas gleznojums irpat šmulīgs, bet arī atbrīvots, doma iet cauri viņas fiziskajaibūtībai. Ar to viņa atšķiras no citiem, un man patīk pētīt Birutasgleznas. Viņas darbos jūtama pašas izstrādāta apbrīnojama naivistafilozofija." Savukārt Birutas Delles jaunības gadu draudzenerežisore Māra Ķimele saka: "Jaunībā Rutas gleznas bija dramatiskas,bet uzlādētas ar spēcīgu tīru enerģiju. Viņas šālaika gleznas irvirtuozākas un profesionāli izkoptākas, bet man svešākas."Komponists Imants Kalniņš: "Biruta Delle ne no viena neiespaidojas,un tas padara viņu atšķirīgu pasaules mākslas kontekstā." Pati Rutasaka īsi - kad glezna pabeigta, tā viņu vairs neinteresējot. Rutaman, būtībā nepazīstamam cilvēkam, stāsta un stāsta, taču jūtu -atklāties baidās: "Es nepiederu pie tiem, kas iekārtojas un dzīvonost, bet šajā pasaulē ienācu bez šaubīšanās. Man bija 13 gadi, kadlūdzu Dievu, lai viņš pasaka, kas es būšu. Piecpadsmit gadu vecumāskolotājs Ansis Stunda pateica, ka man ir absolūtā krāsu izjūta, kaes ātri apgūšu to, ko citi muļļā gadiem. Tā arī bija, bet - kas irmāksla? Ja es to zinātu, tas būtu nopublicēts pat Ķīnā. Manasgleznas klīst apkārt, daudzi laikam domā, ka esmu biezā, bet es tesēžu bez naudas, nevaru nopirkt krāsas, un manī visu laiku irbriesmīga nevajadzības sajūta." Ruta rāda nelielu ainavu zilostoņos. Roberts nosmīkņā - cilvēkiem tagad vajag jūriņas, ainaviņas,taisi tik tādas, un par katru birs trīsdesmit lati, bet Ruta nekadneiet uz kompromisu. Padomju laikā viņa negleznoja ļeņinus unstrādniekus, un arī šodien nevarot pēc pieprasījuma mālēt bildesguļamistabām, bet Klonēto dzīvoklī pie sienas neviens nekārs. Rutasskaudrā atziņa: "Es akadēmijā biju nevēlamā un to pat pametu, joredzēju, kas notiek ar tiem, kuri pakļāvās norādēm." ROBERTS,HUBERTS UN MOLBERTS Biruta Delle pieder kazistu paaudzei. Mazākafejnīca Kaza Vaļņu ielā iepretim Mākslas darbinieku namam, kurasfenomenu joprojām grūti izskaidrot, 60., 70. un 80.gados bijapieturas punkts daudziem topošajiem māksliniekiem. Plānā kafija,cigaretes un sarunas, sarunas, pēkšņas idejas, ieceres un negaidītirisinājumi, pleca sajūta un personiskie kontakti stiprināja unveidoja kopības apziņu. No toreizējiem ideālistiem bitņikiemkazistiem izauga daudzi tagad zināmi talantīgi un spožimākslinieki, komponisti, literāti, režisori un aktieri. Kaza bijaspēcīgs atspēriena punkts lidojumam augstumā. Kazā Ruta satika savumīlestību Hubertu Delli. Par skumjām, bailēm un mīlestību Rutaierunājas tikai pēc vairākām kopā pavadītām stundām. Viņa atzīstas:"Es neesmu daudz mīlējusi, bet jau agri sapratu, ka nedrīkstuatteikties no divām lietām - laulības un bērniem. Visu izdarījukārtīgi: ir mīlestība - jāprecas! Hubertu satiku Kazā, un mumsuzreiz bija skaidrs - nav citas izejas, jāprecas! Tā es noPriekules kļuvu par Delli un 22 gadu vecumā mums piedzima skaistsbērniņš Roberts." Huberta draugs komponists Imants Kalniņš atcerasto laiku: "Man bija sajūta, ka Biruta vairījās no tusēšanās, viņaitas nebija nepieciešams. Viņa bija eksaltēta būtne ar visāmkvalitātēm, kas piemīt talantīgiem cilvēkiem. Viņas pirmie gadikopā ar Hubertu bija laimes un gaismas pārpilni un radoši. Hubertsbija sirsnīgs, gudrs, smalks un labs, bet slimības izmocītscilvēks. Kad piedzima viņu dēliņš Roberts, Huberts staroja un bijaļoti laimīgs." Ruta kā pašu par sevi saprotamu stāsta, ka Hubertsne ar ko īsti nenodarbojās, bet vadīja laiku kopā ar dēlu. Rutanaktīs strādāja par sētnieci, par naktssardzi, Doma baznīcā patneilgu laiku bonierēja grīdas. Reiz ērģeļu skaņotājs Dālmanisteicis - tas darbs nav priekš jums - un sagādājis Rutai skaistunodarbošanos. Viņai bija jāslauka putekļi no Doma ērģelēm! DienāRuta gleznoja un bija laimes pārpilna - viņai taču bija Roberts,Huberts un molberts. Māra Ķimele atceras: "Ruta un Huberts bijaskaists pāris, bet viņš bija slims ar nerviem, un tas stipriiedragāja Rutas dzīvi un uzlika viņai papildu grūtības." To, kaHuberts bija slims, Ruta uzzināja vēlāk, bet atzīst, ka vīrumīlējusi vienmēr. Taču Huberts pēc septiņiem kopdzīves gadiempameta Rutu un neveiksmīgi apprecējās ar citu sievieti. Rutas dzīvēienāca Pēteris Kampars, kurš gribēja Rutu precēt, bet viņa gaidījaatpakaļ bijušo vīru: "No otrās laulības es neko vairs necerējusaņemt." Lai atvairītu smagās domas par pašnāvību, Ruta pēc diviemgadiem nolēma, ka viņu var glābt otrs bērns. Tad Ruta apprecējās arPēteri. Piedzima Mārīte, viņai ar Robertu ir desmit gadu starpība.Neapstrīdams fakts - Huberts pēc šķiršanās no Rutas astoņpadsmitgadus diendienā turpināja nākt pie viņas un kļuva par ģimenesdraugu. Viņš ļoti mīlēja un daudz nodarbojās ar Rutas un Pēterameitiņu mazo eņģelīti Mārīti. Tieši viņa iesauca Hubertu par Kubu,un tad jau visi viņu tā sauca. Ruta šo laiku izmantoja gleznošanaibez brīvdienām, bet pilnīgi nemanāmi kļuva par vientuļnieci.Pamazām Ruta izzināja sava otrā vīra pagātni. Viņa ir cietiatklāta: "Pētera mīlestība bija destruktīva." Pēteris gādāja, laiRutu neviens netraucētu un nevienu pie viņas nelaida klāt,iespējams, nepamatotas greizsirdības vai citu iemeslu dēļ. Rutaizšķīrās no Pētera un... atkal apprecējās ar viņu. VISDĀRGĀKAIS -BĒRNI Atšifrējot mūsu sarunu, pūlos savilkt kopā galus, bet detaļasir tik pretrunīgas. Ruta skaidro: "Robertu gatavoja Afganistānai,un tikai Pēteris ar saviem sakariem varēja viņu izglābt." Pēterislicis izšķirties piecu minūšu laikā - ja viņa piekritīs atkalapprecēties, tad viņš nokārtos, lai Robertu uz Afganistānu nesūta.Ruta piekāpusies, un Roberts palicis mājās. Tajā laikā Rutaiuzradās divi talantīgi skolnieki, kurus viņai no Mazirbespalīgskolas piespēlēja zīmēšanas skolotājs Andris Grīnbergs. Viņiempievienojās citi talantīgi zēni un meitenes. Jauniešu kopa Zemūdenedarbojās desmit gadus, Rutas audzēkņus mākslinieku aprindās saukājapar dellistiem. Ruta norāda un ēku pāri ielai: "Darbojāmies tāsdivstāvu mājas mansardā, vakaros spriedām par glezniecību, parmākslu, bijām kā viena ģimene. Mani bērni nezināja, ka ir arīmammas bez molberta." Rutas dzīvē joprojām norisinās nepārtrauktinotikumi - iekšēji un ārēji. Dīvainā kārtā nodega Burkāni - viņaskāda laika vasaras mītne skaistā uzkalnā Inešos. Liesmās gāja bojāneskaitāmas Rutas gleznas, kas jau bija gatavas izstādei, un skičualbumi. Visi domāja, ka Ruta sajuks prātā, bet viņu pārņēmis miers.No pelniem Rutu ikreiz cēla darbs, kā viņa saka - mālēšana. Ruta arsaviem skolniekiem vasarās pārcēlās uz Mazirbi, kur Pēteris bijaskolas direktors. Mazirbē no pieciem rītā līdz saules rietam viņastrādāja ar skolniekiem, mācīja jauniešiem to, ko viņai bijaiemācījis skolotājs - milzīgu uzticību dabai. Rudenī viņi atgriezāsRīgā un gleznoja Torņakalnu - pasauli pasaulē. Rutas skolnieku vidū79., 80. un 81.gadā bija arī dzejniece Liāna Langa (toreiz Bokša).Viņa atceras: "Glezniecība bija mana iedomātā kaislība, un esnokļuvu Rutas glezniecības studijā Zemūdene, kas tolaik bijaunikāls sociāli māksliniecisks eksperiments. Mēs ignorējām padomjudzīves realitāti, gleznojām plenēros Torņakalnu un dabu undievinājām Rutu. Viņas metode bija - likt pareizo krāsu pareizajāvietā un vienmēr respektēt dabu. Kā skolotāja Ruta bija jauka, tačuneteikšu, ka Dieva dots pedagogs. Interesanti, ka tikai divimūsējie - Ingrīda Indāne un Ivars Aizkalns - iestājās Mākslasakadēmijā, bet neviens no toreizējiem dellistiem nekļuva pargleznotāju." Liāna atceras, ka tolaik Ruta jau bija atkopusies pēcšķiršanās no Huberta. Viņa bija slaida, šarmanta un ļoti enerģiska.Huberts cītīgi nāca ciemos, viņiem uz galda allaž bija konjaks,cigaretes, skanēja Mocarts un tika risinātas bezgalīgas sarunas parmākslu. Liāna atceras arī, ka Rutai bija dīvaina ģimenes situācija,viņas attiecības ar Pēteri Kamparu bija ambivalentas. Liāna spriež:"Pēteris it kā bija beidzis Kremļa akadēmiju, viņam visur bijalieli sakari. Zemūdenē viņš mums bija kā saimniecības pārzinis -gādāja otas, krāsas, audeklus, pārtiku. Iespējams, Pēterimglaimoja, ka viņam ļāvās sieviete no elitārās autsaideru paaudzes,taču viņš Rutu ļoti mīlēja. Laikam nebija pareizi mums neslēpt šīsslimīgās, pat patoloģiskās attiecības, kurās dominēja mīla unnaids." Māra Ķimele izsaka savu viedokli: "Ruta bija karaliene,viņa to apzinājās un nekad nav spējusi atteikties no kārdinājumavaldīt pār citiem. Skatoties uz tagadējo Rutu, grūti viņā atpazītmanu jaunības dienu draudzeni - skaistu, kvēlu, kustīgu untalantīgu gleznotāju. Viņas dzīvē traģisku lomu savulaik nospēlējaarī mūsu toreizējā nošķirtība no pasaules, kad bohēmas gaisotnēvajadzēja uzturēt radošo garu. Tad dažam labam, tajā skaitā arīRutai, palīgā nāca alkohols. Tas daudziem, arī viņai toreiziedragāja veselību." Liāna gan precizē, ka Rutai garšoja konjaks,bet viņa vienmēr zināja mēru, taču apstākļi un liktenis darījasavu. Džemma Skulme akcentē citu Rutas rakstura iezīmi: "Birutasavā ziņā ir liela egoiste. Viņa man bieži stāstīja par savāmlikstām, es mierināju, bet Birutai nekad neienāca prātā pajautāt -kā klājas tev? Taču šis ego viņai palīdzējis kļūt par to, kas viņair tagad. Materiālā ziņā Biruta ir dzīves sists cilvēks, bet viņuarī neinteresē sabiedrības dzīve, frizieri, apģērbs, saimniecība.Apbrīnoju, ka, būdama tik slima, viņa izkūlusies no visām ķezām unjoprojām spēj tik daudz padarīt."Īso telefona sarunu Džemma Skulmebeidz ar vārdiem: "Kad esi konfrontēts ar tādu spilgtu personību,tad nav jāņem vērā mākslinieces ego, bet patiesums viņas darbos."LAID DIEVU IEKŠĀ! Šķiet, ka 1993.gads Rutas dzīvē bijavistraģiskākais. Gandrīz viens pēc otra mēneša laikā mūžībā aizgājaHuberts un Pēteris, smagi saslima Roberts, svešatnē devās Mārīte.Pēkšņi Ruta palika viena, viss sabruka. Viņa vairs negleznoja: "Esilgstoši slimoju, esmu vairākas reizes mēģinājusi izdarītpašnāvību, pat piedzīvojusi klīnisko nāvi, brīnums, ka vispārpaliku dzīva." Tagad viņa atzīst - no dziļās bedres viņu izvilka neārsts, bet mācītājs Juris Rubenis. Viņš teica - laid Dievu iekšā!Ruta nolasa kādu savu atziņu: "Tik ļoti Dieva priekšā esmu, ka visadzīve aizmirstas." Soli pa solim Ruta atgriezās dzīvē. Viņaapgalvo, ka pilnīgi necerēti atkal izbauda laimes sajūtu, ko radadarbs un Dieva klātbūtne. Ruta neslēpj - kad viņa nemālē un neguļ,tad raksta īsas piezīmes, tādus kā aforismus vai dienasgrāmatu. Arītagad viņa paņem rūtiņu kladi, šķirsta to, tad lasa kā svešutekstu: "Manas skumjas iznākušas uz āru un pārvērtušās bailēs. Kādskauns, no Dieva kauns!".