Integrācija ar pūcessaktu

-9.klases skolēni te apgūst seno latgaļu rotu darināšanas prasmi. Skolā mācās pārsvarā cittautiešu - krievu, poļu, čigānu - bērni, bet, kā uzsver R.Ciblis, kaļot latgaļu rotas, viņi dziļi un pamatīgi apgūst Latgales kultūru un vēsturi. "Tā ir vislabākā integrācija, bērni caur pirkstu galiņiem izjūt mūsu kultūru un to labāk izprot." Sāk no saktiņas Tūristi, kas apmeklē Maltas rotu galeriju, parasti brīnās, ka sarežģītos darbus radījuši skolēni. Rihards Ciblis gan smej, ka līdz tam jānoiet ilgs ceļš, tas prasa lielu pacietību. Sākumā jāiemācās taisīt vienkāršu saktiņu. Darbs nav viegls, laikam tāpēc studijā darbojas tikai puiši. "Mēs neizdomājam neko jaunu, bet precīzi atdarinām rotas, kādas tās latgaļiem bija no 6. līdz 13.gadsimtam. Latgalē bija ļoti bagāts rotu klāsts. Pētot senos apbedījumus, varam redzēt, cik bagāta, ar augstu kultūras līmeni bijusi latgaļu tauta." Rihards Ciblis pats ilgi un rūpīgi pētījis latgaļu rotas, tāpēc viņam ir ko pastāstīt saviem audzēkņiem. Meitenes brīnās, ka senās latgalietes nēsājušas līdz pat 12 kilogramu smagas rotas, un katrai no tām bijusi praktiska nozīme - aizsardzība no burvestībām, dabas stihijām, nelaimēm. Vīriešu un sieviešu rotas atšķīrušās - pūcessaktu nēsājuši virsaiši, stopsaktu - karavīri, bet ar pakavsaktām drānas sasprauda gan sievietes, gan vīrieši. Gredzeni vilkti uz katra pirksta, savukārt auskarus senās latgalietes neesot nēsājušas. "Katram vijumam rotā ir kāda sargājoša, mistiska nozīme. Aproces ir kā pasaules modelis - debesu jums, zemes līnija, zvēru galvas. Agrāk rotas nēsāja ne jau skaistuma dēļ, bet aizsardzībai. Tad rotkalis bija gluži kā zintnieks, kurš daudz zināja par dažādām zīmēm un to salikumiem. Tā ir vesela mācība, kuru mēs tagad pūlamies celt gaismā un saprast, ko mūsu senči ar to bija domājuši." Sapņo par smēdi Gan 2.vidusskolas vadība, gan Maltas pagasts labprāt atbalsta to, lai papildu parastajai amatu mācībai audzēkņi varētu apgūt rotu kalšanu. Skola bez maksas piešķīrusi telpas, savukārt pagasta speciālisti palīdzējuši rakstīt projektus papildu finansējuma iegūšanai. Rotu galerija un darbnīca iekārtota par Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem, savukārt darbgaldi iegādāti par Lauku atbalsta dienesta piešķirto naudu. Darbnīcā katram audzēknim iekārtota sava darba vieta, metāla karsēšana notiek ar gāzes degli, taču drīz vien studijai būs arī sava smēde. Rotu kalšana ir visai dārga nodarbošanās, vajadzīgs metāls, ko studija iepērk Rēzeknē, pārsvarā tiek izmantots misiņš. Cēlmetālu, sudrabu un zeltu arī senie latgaļi neesot bieži izmantojuši. Īpaša aproce uzdāvināta eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kad viņa viesojusies Maltā. Vienīgais Latgalē Pats Rihards Ciblis rotu kalšanu uzskata par savu mūža darbu un vaļasprieku, nevis peļņas gūšanas veidu. Ir bijuši pasūtījumi - kaltas rotas folkloras kopām, vokālā ansambļa dziedātājām, pasūta arī privātpersonas. Ar Cibļa kalto pūcessaktu labprāt greznojas novadnieks keramiķis Aivars Ušpelis. Darbalauks varētu būt plašs, jo Rihards Ciblis ir vienīgais rotkalis Latgalē, kurš nodarbojas ar etnogrāfiski pareizu rotaslietu izgatavošanu. "Esmu piedalījies gadatirgos, bet tas neatmaksājas, tirdzniecības vieta ir ļoti dārga. Kam vajag, pasūta uz vietas. Esmu vairāk skolotājs. Man tas dod milzīgu gandarījumu, ja varu kaut ko iemācīt bērniem." Maltas rotkaļu studijas gatavotās rotas guvušas atzinību daudzās starptautiskajās mākslas izstādēs. Rihards smaida, ka nu jau viņus nejauc ar Maltas salu un diplomus atsūta uz Latviju. Viena rotaslieta darbnīcā ir īpaša - tā ir smaga, ap 20 cm liela pūcessakta, kas apdarināta ar sudraba plāksnītēm. Tas ir Riharda Cibļa meistara darbs, saņemot Amatniecības kameras rotkaļu amata meistara diplomu. "Šāda sakta ir atrasta latgaļu apmetnēs Lubāna klānos un Aglonā. Sudraba plāksnītes tiek pielodētas klāt, acīmredzot tajos laikos sudraba nav bijis tik daudz. Pūcessakta ir latgaļu rotu kalšanas zenīts, virsotne, visskaistākā, mākslinieciski pilnīgākā rota. Nekur Eiropā tādas nav, kaut kas līdzīgs ir tikai skandināviem, bet arī ne tāds." Pieredzi Rihards Ciblis apkopojis grāmatā par rotu kalšanu. Tā patlaban meklē savu izdevēju. Grāmata ir plašs metodiskais materiāls, papildināts ar autora fotogrāfijām. "Rotkaļu studijas nosaukums cēlies no tā, ka viens no svarīgākajiem mūsu amata rīkiem ir dzelis, ko izmanto gravēšanai. Apbrīnojami, taču neviens vēl nav atradis, ar kādiem instrumentiem strādāja seno latgaļu rotkaļi. Acīmredzot tie bijuši ļoti dārgi, reti instrumenti, kurus nodeva no paaudzes paaudzē, jo ar tiem varēja izgatavot tik komplicētas, apbrīnojamas rotas, kuras pat tagad grūti atdarināt.