Ābolu mistērija - kāpēc gāzētais polis izkonkurē smaržīgo latvieti?

Kur tie paliek? Speciālisti vēsta, ka atbilde ir pavisam vienkārša: Latvijā ābolus audzējam pārāk maz. Lai gan ierasts, ka dzīve iet uz augšu, ābeļdārzi šodien kuplo mazākās platībās nekā padomju laikā vai pirmskara Latvijā."Trūkst atbalsta ābeļdārzu ierīkošanai," atzīst Latvijas Augļkopju asociācijas (LAA) valdes priekšsēdētāja Māra Rudzāte. Pēc viņas domām, Latvijā augļkopība valsts līmenī netiek uzskatīta par tikpat nopietnu lauksaimniecības nozari kā piena lopkopība vai graudkopība. Rudzāte ir pārliecināta, ka Latvijā esošās ābeļdārzu platības vajadzētu vismaz divkāršot. Saskaņā ar LAA datiem 2014.gadā ābeļdārzi aizņēma 1817 hektāru platību. Lai nozare attīstītos, vajadzīgs liels apjoms un nauda. Pieaugot ražošanas apjomam, parādītos iespēja ābolus eksportēt, piemēram, uz Igauniju, kur, kā saka LAA vadītāja, ābeļdārzu tikpat kā nav.Gan nozares pārstāvji, gan zinātnieki uzsver, ka ābolu ražošanai Latvijā ir lielas attīstības iespējas, jo klimats nodrošina īpaši garšīgu augļu ienākšanos. Jā, tas nav tikai tāds patriotisks mīts, ka nekas nav labāks par Latvijas ābolu. Tas ir zinātniski pierādīts fakts.Garais veģetācijas periods un salīdzinoši remdenāks klimats augļiem ļauj ilgāk veidoties un nobriest. Valsts Augļkopības institūta pētniece Karīna Juhņēviča–Redenkova stāsta, ka ļoti svarīgas ir dienas un nakts temperatūras svārstības - jo tās lielākas, jo āboliem izteiktāka garša. Pētniece secina, ka šogad gaidāmi īpaši gardi āboli (vairākums rudens un ziemas ābolu savas labākās īpašības vēl tikai iegūs), jo siltais rudens ļāvis daļu ražas novākt pat mēnesi vēlāk. Ilgāks laiks kokā - garšīgāks ābols!Lai ābols būtu garšīgs un saglabātu formu līdz pavasarim, tam jānodrošina atbilstoši glabāšanas apstākļi. Rudzāte zina stāstīt, ka ne visiem ražotājiem tādi ir. Šajā ziņā grūti konkurēt ar citiem vienotā Eiropas Savienības tirgus dalībniekiem, kuriem ir labāks materiālais nodrošinājums, lielāki atbalsta maksājumi un nereti arī izdevīgāka nodokļu politika (piemēram, Polijā vietējiem augļiem piemērota samazināta - 5% PVN likme). Lietuvas un jo īpaši Polijas ražotāji var lepoties ar īpašām gāzu kamerām, kas aptur augļu nogatavināšanās procesu un ļauj tos saglabāt līdz nākamajai ražai. LAA rīcībā esošie dati liecina, ka Latvijas ābeļdārzu ainavā dominē mazās platības - no viena līdz trim hektāriem. 2011.gadā tādu bija 42% no kopējām dārzu platībām. Asociācijas vadītājai Rudzātei grūti nosaukt kādu konkrētu skaitli, no kura varētu sākt runāt par pietiekamu augļu dārza platību. "Latvijā vidēji iegūst 15 līdz 20 tonnas no hektāra, vidējā pārdošanas cena ir 30 centi par kilogramu," stāsta Rudzāte, aicinot katram pašam parēķināt, kurā brīdī sākas peļņa. Itālijā ģimene varot iztikt ar četru līdz piecu hektāru lielu ābeļdārzu, taču Latvijā, iespējams, būtu nepieciešamas lielākas platības. Mazāku dārzu īpašniekiem āboli bieži vien nav vienīgā nodarbošanās, paralēli tiek piekopta vēl kāda lauksaimniecības nozare, vai arī saimnieki nodarbojas, piemēram, ar lauku tūrismu.Visu rakstu par ābolu biznesu Latvijā lasiet žurnāla Sestdiena 6.novembra numurā!