Raimondu apstādināt var tikai nepārvarami šķēršļi, piemēram, lielo sportu viņš kā svarcēlājs pameta pēc Sidnejas olimpiskajām spēlēm 2000.gadā un tikai tāpēc, ka guva nopietnu traumu. Tagad bijušais sportists atzīst, ka nav labā fiziskā formā, taču viņa ārējo tēlu un komunikablo raksturu ar prieku izmanto televīzijas šovu veidotāji — no šīs nedēļas LTV viņu redzam kā vienu no jaunā raidījuma Četras istabas vadītājiem. Raimonds daudz lasa un domā par dzīvi, viņam ir savs viedoklis par jautājumiem, kas skar lielāko daļu ģimeņu, tieši tāpēc viņš ir īsti vietā visās četrās vidusmēra latvieša istabās.
Fragments no intervijas:
Vai joprojām esi īsts spēkavīrs, uzturi sevi labā fiziskā formā?
Daudziem sportistiem pēc aktīvo gaitu beigām sākas problēmas ar veselību. Vai jūti ko līdzīgu?
Vecumdienās noteikti to jutīšu, jo traumas bijušas diezgan smagas. Tās redzamas uz rokām, ko traumēju Sidnejas olimpiskajās spēlēs 2000.gadā. Ja vairākas stundas iznāk nekustīgi sēdēt uz vietas, piemēram, mašīnā vai lidmašīnā, ceļi arī sāk «kaukt». Ikdienā to vēl neizjūtu, bet ar gadiem lielajā sportā gūtās kaites tikai progresēs. Ja cilvēks grib kaut ko sasniegt savā dzīvē, viņš nedrīkst domāt par upuriem, ko prasīs mērķis. Šis princips attiecas uz ikvienu cilvēku jebkurā profesijā. Pārāk iedziļinoties tajā, kas tevi var sagaidīt vecumdienās, cilvēks sevi zemapziņā ieprogrammē, un tad labāk neko neuzsākt. Man vienmēr gribējies kaut ko izdarīt, nevis neizdarīt.
Karavīri ir disciplinēti ļaudis, pieraduši dot komandas un pakļauties tām. Vai tavi mājinieki to izjūt uz savas ādas?
Viņiem ir grūti, jo tētis mājās ir ļoti maz. Ļoti gribētos, lai mūsu kopības mirkļi būtu ilgstošāki.
Tu nēsā viņus uz rokām un lutini?
Jā, bet tas nemaz nav tik labi. Pēc horoskopa esmu Lauva, tas ir labs dzīvnieks, kamēr viņu nenokaitina.
Vai klausi savu sievu?
Mums iet tāpat kā ikvienā ģimenē. Melotu, ja teiktu, ka mēs nestrīdamies, taču vismaz attiecībā pret bērniem cenšamies abi atrasties vienā ierakumu pusē. Un kas tur tāds sevišķs, ja vīrs klausa sievu?! Mūsu sabiedrībā valda muļķīgi stereotipi par vīriešiem, kuriem nav jāraud, jāmazgā trauki un jāmaina pamperi. Tāda strikta darba un lomu dalīšana man nav pieņemama.
Vai padomju laikos bija lielāka skaidrība?
Padomju Savienībā jau seksa arī nebija (smejas). Patiesībā toreiz visa kā bija papilnam, un nevajadzēja visu līdz pamatiem nojaukt, lai tagad sāktu no nulles. Bija taču labas lietas, kaut vai attieksme pret veciem cilvēkiem. Mūsdienās tā ir katastrofāla, Āzijā ar tādu domāšanu mēs vienā mirklī no sabiedrības izlidotu ārā. Esam apmāti ar jaunību, cilvēkiem vairs nedrīkst būt nekādu nepilnību, visiem jābūt muskuļotiem, jāievēro veselīgs dzīvesveids. Tas līdzinās krāsu skaita samazināšanai līdz baltai un melnai, bet varavīksnē taču ir pilns spektrs no vismaz septiņām krāsām. Ja cilvēki grib dzīvot ar skaistiem muskuļiem, Nike čībās un labu riteni, neviens viņiem to neliedz. Man savukārt aizraujošāka šķiet sēņošana un ogošana, arī tamborēšana ir stilīga lieta.
Kas tavai dzīvei piešķir jēgu?
Tas, ka redzu, kā aug mani bērni. Līdzīgi kā gadalaiki, viņi nepārtraukti mainās. Dažreiz aizdomājos arī par saviem vecākiem, par viņu dzīvi es patiesībā maz zinu. Manu vectēvu nošāva par to, ka viņš saviem bērniem bija uzbūvējis pa mājai, tātad — budzis. Savukārt mamma teikusi, ka bez vietējo krievu palīdzības viņa Sibīrijā nebūtu izdzīvojusi. Pats vēl neesmu gatavs saviem bērniem izstāstīt visu par savu dzīvi, bet varbūt arī tāds brīdis pienāks.
x