Kristovskis: Kamēr būs NATO, tikmēr būs Latvija

Patiesiba Kristovskis ir gana stulbs, aprobezots kretins, protams, kuram nav paskritikas bet liela varas kare, ambicijas, kuram nu tiesam nav vietas Latvijas valsts parvalde, ne ari kada cita valsts amata.

Kā saka Domburs: Mani pārņem šausmas, redzot, ka cilvēkus, kuri atceras, kā kas ir noticis 90.gados, kurš ko un kā ir ieprivatizējis vai ticis pie varas, es aprindās satieku arvien retāk. Iedomāties, ka 2008.gada krīze bija, teiksim, 2005.gada politikas rezultāts, ir apbrīnojams naivisms, liekams īpašā kolbā latviešu naivisma muzejā. Šie 20 gadi būs jāpreparē. Tikai baidos, ja mēs šo preparēšanu ievilksim uz piecdesmit gadiem, tad drausmīgi atpaliksim, pazaudēsim ļoti daudz laika. Latviski runājot, sūdi ir tajā, ka šīs lietas nav beigušās. To dalībnieku vairums ir pie labas veselības un ieguvuši ļoti lielu daļu pārdalīto valsts aktīvu, ir izveidojuši, saglabājuši vai nostiprinājuši savus savstarpējos sakarus un ietekmes, tā, ka maz neliekas, un tās ir ļoti spēcīgas sviras. Tas ir gandrīz kā ar čeku — bija aģenti, tie parakstījās, un bija ietekmes aģenti, tie neparakstījās.

Latvieši maldīgi iedomājas, ka pieder Rietumu demokrātijai tāpēc vien, ka vairāk klanās Vašingtonai un Telavivai (Jeruzālemei), nekā Maskavai. Tomēr ar demokrātijas jēdzienu nesavienojama ir pati dzimtcilvēku klanīšanās un pārdošanās ārvalstīm, kas pilnā sparā turpinās pēc tā sauktās neatkarības atgūšanas. Klanīšanās un pārdošanās piedien austrumu despotiju pavalstniekiem Senajā Ēģiptē, Ķīnā, cara un komunistu Krievijā utml., nevis eiropeiskai sabiedrībai. Jo ātrāk to apjēgsim, jo mazāk būs jāvaino citi savās nelaimēs. Lai latviešus atradinātu no kalpības gara, vajadzētu latviski iztulkot un skolām bez maksas izdalīt Vitfogela darbu „Austrumu despotija.“ Absolūta birokrātija un represīva nodokļu sistēma ir tikai uzskatāmākie Austrumu despotijas elementi. Dziļāk analizēdams daudzu trešās pasaules valstu vēsturi senlaikos un mūsdienās, Vitfogels konstatē, ka angļu, franču, spāņu, portugāļu un holandiešu kolonijās nekāda modernizācija netika īstenota – kolonizatori tikai nodibināja iestāžu obligato minimumu, kas bija vajadzīgs pakļauto zemju ekspluatācijai. Kolonizatori centās visu centralizēt, kā arī vājināt un novērst vietējo pašvaldību ietekmi uz resursu sadali. Centrālā birokrātija kā dēle izsūca reģionu labklājību un nodeva to tālāk koloniju īpašniekiem (tostarp transnacionāliem kapitālistiskiem uzņēmumiem, kāda bija Britu Austrumindijas kompānija.) Kamēr vien vietējie radžas maksāja meslus Rietumu (un arī Austrumu) kungiem, viņi varēja netraucēti baudīt savas iepriekšējās privilēģijas un greznību. Vitfogela analīze operē ar jēdzienu „birokrātijas baudkāre,“ kas nozīmē maksimālu personiskā labuma guvumu no ieņemamā amata, ciktāl to pieļauj priekšniecība un režīma īpašnieks. Galvenais uzdevums šādai birokratijai visur ir regulēt īpašumattiecības par labu mantīgajiem slāņiem uz nemantīgo slāņu rēķina, kā to pašlaik dara Vienotības valdība ar nodokļu sistēmu Latvijā. Tātad pēc neatkarības atgūšanas despotiskā birokrātija parasti paliek pie varas un turpina apspiest un izsūkt pati savu tautu, uz gadudesmitiem vai pat simtiem nodibinot stagnāciju un iznīcinot ekonomiskās attīstības potenciālu. Latvija šajā ziņā nebūt nav vienīgā cietēja - kā spilgtus piemēru Vitfogels min Meksiku un Peru 19.-20.gadsimtā un veselu rindu citu valstu. Līdzīgi notika valstīs, kas veidojās uz Osmaņu impērijas drupām (līdzīgi pēcpadomju valstīm uz Padomju Savienības drupām) - jaunu technoloģiju pakāpeniska ieviešanās nemainīja varas struktūru sabiedrībā. Turpinājās birokrātijas prettautiskās tradīcijas un inerce, un tam papildus radās vēl viens liels attīstības traucēklis – nemitīga ārvalstu iejaukšanās valsts iekšējās politikas un ekonomikas jautājumos. Arī krievu komunistu revolucionāru darbība galu galā noveda pie stipra birokrātiska centrālisma un darbaļaužu paverdzināšanas. To jau 1918.gadā norādīja revizionists Buharins. Komunisti atdzīvināja cara Krievijas pārvaldes tradīcijas seno Austrumu despotijas stilā. Starp citu, pats Ļeņins esot atzinis, ka Krievija pēc revolūcijas vienalga esot pa pusei aziātiska. Šāds birokrātiskais totalitārisms ir arī Latvijas vēstures jaunākais mantojuma slānis. Jo stiprākas ir aziātiskās birokrātijas tradīcijas, jo vājāka sabiedrība un jo mazāk izredžu uz uzņēmējdarbības attīstību. Tātad padomju un pēcpadomju birokrātija ir vienas un tās pašas kapeikas divas puses, tas ir reakcionārs spēks, kas nekādu tautas attīstību nespēj veicināt, izņemot savu privilēģiju stiprināšanu. To apliecina arī Latvijas pēdējo gadu pagrimums. Neraugoties uz to, ka birokrātija sēž tautai uz kakla, paši birokrāti ir savu kungu vergi un einuchi. (Jā, kastrāti daudzās seno Austrumu valstīs ieņēma izcilus amatus, jo kā autsaideri viņi nebija atbildīgi nevienas sabiedrības grupas priekšā, bet 100 % atkarīgi no sava labvēļa – valdnieka, un vienmēr gatavi vērpt intrigas pret savas valsts izcilākajiem cilvēkiem.) Pat valsts premjers ar savu galmu var izrādīties tikai par Persijas vai Babilonijas ķēniņa satrapu, kuŗa galvenais mērķis ir piedzīt meslus no pakļautās tautas. Sabrūk un sadalās impērijas (ne vien Roma un Krievija, bet savā laikā arī Senā Ēģipte, Ķīna, uc.), bet impēriskās tradīcijas turpinās. Mainās laiki, bet ne tikumi. Zīmīgi, ka Vitfogela grāmata beidzas ar līdzību no Hērodota rakstiem: persiešu ķēniņa satraps spartiešu deputātiem piedāvā augstus amatus, ja tie palīdzēs pakļaut savu tēvu zemi. Atšķirībā no latviešiem, spartieši pateica: nē! Noraidīdami kolaboracionisma piedāvājumu, spartieši savu izvēli pamatoja ar to, ka satraps nezin, par ko runā. Satraps pats ir sava ķēniņa vergs un tāpēc var dot padomus tikai par verdzību. Ja satraps zinātu, kas ir brīvība, viņš spartiešiem būtu ieteicis cīnīties par savu neatkarību.