Kad drēgnā un pelēkā ziemas dienā pieripojam pie Līvānu tipa mājas Saldus piepilsētā, vienīgais, kas liecina par Ziemassvētku tuvošanos, ir izdekorētie namu logi un lampiņu virtenes kailajos koku zaros. 40 gadu vecā Ilze mūs sagaida ar mazuli rokās, pārējie bērni vēl skolā.
Kur ir, tur rodas — piekļaujot pie sirds jaundzimušo meitiņu Signi, saka Ilze, kuras paspārnē tagad ir astoņi nepilngadīgi bērni. Kad pirms četriem gadiem Ilze kļuva par Latvijas lepnumu, presē viņa tika nosaukta par trejmāmiņu. Tolaik viņu par mammu sauca ne vien pieci pašas bērni, bet arī pieci mirušās vīramāsas bērni, turklāt desmit gadu Ilze bijusi mātes vietā arī divām jaunākajām māsām un brālim. Rūpes par vīramāsas bērniem Ilze uzņēmās, būdama viena, jo pirms neilga laika aizsaulē bija aizgājis viņas civilvīrs Andris.
Ilzes dzīvē kopš 2009.gada daudz kas ir mainījies. Viņa ir atradusi savas sirds otro pusīti Edgaru, kopā ar bērniem no Ventspils novada Tārgales pārcēlusies uz Saldus pilsētu, kur iekārto jauno ģimenes māju. Pirms trim mēnešiem trejmāmiņa laida pasaulē meitiņu Signi. Pirms četriem gadiem Ilze lepni teica: mēs piepildīsim Latviju, nekur prom nebrauksim! Tomēr tagad izrādās, ka dzīve ieviesusi savas korekcijas — divas meitas aizspurgušas svešumā. "Jā, tā mēs gribējām, bet, redzot, kā es kuļos pa dzīvi, cik mums švaki ar iztikšanu, meitas nolēma doties uz Skotiju," nopūšas Ilze.
"Latvijas lepnuma gads man pagāja daudzu cilvēku mīlestības ielokā," Ilzes acīs sariešas asaras. "Es pat iedomāties nevarēju, ka būs tāda atsaucība. Cilvēki no visām malām brauca, teica labus vārdus, veda apģērbu un pārtiku, atbalstīja finansiāli. Tas bija tik aizkustinoši, esmu viņiem ļoti pateicīga. Tagad ir nedaudz grūtāk, bet tas nekas, mēs iztiekam."
2010.gadā Ilze zaudēja darbu Ventspils maizniekā, jo uzņēmums bankrotēja. Daudzbērnu māmiņa kļuva par bezdarbnieci, izmācījās par konditori, bet citu darbu Ventspilī tā arī neatrada. "Bez zivju kombināta Ventspilī sievietei citu variantu nav, pārējos uzņēmumos darbs ir fiziski smags, izteikti vīrišķīgs. Pie sevis pasmējos: mums Ventspilī visādas rūpnīcas saceltas, bet pārtiku neražo; nu ko, tad jau atliek uzkost dzelžus un uzdzert naftu." Robu ģimenes budžetā viņa centās aizlāpīt, audzējot kartupeļus un turot vairākas govis, bet naudu skolas lietām bērni nopelnīja mežā ar ogām un sēnēm. Tas bija grūts laiks — Ilze dzīvoja tikai bērniem, savas intereses un vajadzības atstājot novārtā.
Jautāta, kā tagad ģimenei klājas ar iztikšanu, Ilze teic: "Dzīvojam no rokas mutē, velkam galus kopā, jo vajadzību ir daudz un dažādas. Piemēram, dators mums ir, bet internetu vēl nevaram atļauties. Vidēji par katru bērnu pabalstos saņemu 38 latus, ne uz ko citu pretendēt nevaru, jo man pieder no senčiem mantots neliels meža zemes gabals. Neparko to nepārdošu, lai paliek bērniem. Valdība laikam domā, ka mēs tos kokus no viena gala varam grauzt un būsim paēduši. Vai tad būtu labāk, ja es dzimtas zemi pārdotu kādam bagātam ārzemniekam, bet paši paliktu pliki un nabagi?" vaicā Ilze.
"Bērni dod spēku," brīdi padomājusi, nosaka Ilze, un viņas acīs ir lepnums. Jaunā gada priekšvakarā viņa atļaujas pasapņot par savu ideālo māju. "Dikti jau gribētos atpakaļ uz laukiem, lai apkārt daba, plašums līdz pašam horizontam. Mans sapnis ir liela koka, varbūt guļbūves māja, netālu mežs, kur ogot un sēņot, kūts ar lopiņiem, piekalnē ezers vai upe un maza guļbūves pirtiņa. Gribas noenkuroties vietā, kur visa lielā saime var sabraukt, mēs taču esam vairāk nekā 20!" Ja cilvēkā ir ticība, sapņi piepildās un brīnumi notiek. To arī uz atvadām novēlam Ilzei un viņas kuplajai saimei.
Vairāk par Ilzi Ābolu un viņas jauno dzīvi lasiet 20.decembra žurnālā Sestdiena!
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!