Kāds tev pašam mēģinājumos izskatās jaunais Kaupēns?
Es jau orķestrī neredzu, kas uz skatuves notiek. Nē, nu jūtu gan — jūtu, ka būs labi.
Andra Keiša Kaupēns būs savādāks varonis, nekā bija Mārtiņa Freimaņa Kaupēns?
Jā, toreiz Valda Lūriņa režijā Kaupēns sanāca it kā sliktais, bet beigās tomēr it kā varonis, kura visiem žēl. Tagad tā nebūs. Kāds Kaupēns varonis, ja deviņpadsmit nevainīgus cilvēkus noslepkavojis?
Kā jaunais Kaupēns Keišs dzied?
Domāju, ka daudzi būs pārsteigti.
Par nevaroni tagad Kaupēnu pārtaisīji tu pats?
Tas mums ar režisori Inesi Mičuli kopīgs skatījums. Man jau pirmajā reizē nešķita, ka padarīt Kaupēnu par varoni ir pareizi. Protams, uz publiku tas strādāja: Muktiņš iznāk, dzied par dubļiem, publika nezin kāpēc ceļas kājās... Tagad bieži prasa: kāpēc jātaisa par Kaupēnu? Būtībā tas stāsts vairs nav par Kaupēnu, bet par to, ko mēs ceļam varoņu kārtā, ko pielūdzam, ko glorificējam, kam piedodam visu — neiešu jau saukt vārdos, kuri tie ir.
Izklausās aktuāli šim septembrim… Rakstīdams mūziku, tu par tautu domā?
Domāju. Kā tāds muļķītis laikam, rakstu un domāju par tiem cilvēkiem, kas nāks klausīties, kādu pozitīvu vēstījumu viņiem dot. Ja darbojos kultūras laukā, man tomēr ir svarīgi, lai tas ir cilvēkiem, nevis plauktam.
Ieraugot vēlēšanu rezultātus, tevī nemostas šaubas, vai latviešu tautu iespējams saprast?
Par to ir kaut kā jārunā. Es savu iespēju robežās to daru. Reiz Sandra Veinberga vienā televīzijas raidījumā teica, ka latviešu domāšana ir septiņgadīga bērna līmenī — naivums un lētticība tik liela, ka viņiem var iestāstīt pilnīgi jebko. Daudzi latviešu pensionāri balsošot par Saskaņas centru, jo tas reklāmās solot labas pensijas. Elementāri! Pasoli, ka pensija būs trīssimt latu, un puse Latvijas par tevi balsos.
Visu interviju ar Jāni Lūsēnu var lasīt Sestdienā!