Viens no interesantākajiem un arī neparedzamākajiem brīžiem ASV prezidenta vēlēšanu kampaņās ir viceprezidenta kandidāta paziņošana no tās partijas rindām, kuras pārstāvis neatrodas Baltajā namā. Kopā ar amatā esošo prezidentu gandrīz vienmēr kandidē arī esošais viceprezidents, un arī šoreiz jau sākotnēji bija skaidrs, ka tandēmā ar Donaldu Trampu ies Maikls Penss. Savukārt demokrātu kandidāts Džo Baidens ilgi vilcinājās ar viceprezidenta amata pretendenta izvēli. Vēl vasaras sākumā viņš publiski izteicās, ka izskata 11 kandidatūru, kuru vidū ir četras afroamerikāņu izcelsmes sievietes politiķes. Viena no viņām – senatore Kamala Devi Herisa – šā gada augustā arī ieguva šo nomināciju un nākamā gada 20. janvārī kļūs par pirmo sievieti ASV vēsturē, kas ieņem viceprezidenta amatu. (Varbūtība, ka Trampa juristiem tomēr izdosies apstrīdēt vēlēšanu rezultātus ir niecīga.)
ASV viceprezidenta amats ir samērā pretrunīgs. Raugoties no vienas puses, tas ir otrs augstākais postenis Savienotajās Valstīs, bet, no otras, – pilnvaru viceprezidentam ir samērā maz, un viņa galvenā konstitucionālā funkcija ir prezidenta nomainīšana nāves, nespējas pildīt pienākumus vai atstādināšanas no amata gadījumā. ASV vēsturē viceprezidenta amatu ir ieņēmuši kopumā 48 politiķi, kuru vidū – tāpat kā ASV prezidenta krēslā – iepriekš nekad nav bijis nevienas sievietes. Astoņos gadījumos viceprezidentiem ir nācies tiešām arī uzņemties prezidenta pienākumus.
Savukārt, raugoties no priekšvēlēšanu kampaņu viedokļa, būtiska viceprezidenta amata kandidāta funkcija ir piesaistīt to vēlētāju balsis, uz kurām prezidenta amata kandidātam dažādu iemeslu dēļ nav īpaši daudz cerību, vai kompensēt vēl kādus citus līdera trūkumus. Arī pats Džo Baidens 2008. gadā kļuva par viceprezidentu tandēmā ar Baraku Obamu tieši šā iemesla dēļ – viņa pieredzei vajadzēja kompensēt Obamas pieredzes trūkumu starptautiskajā politikā.
Pēc tam kad kļuva skaidrs, ka par demokrātu ASV prezidenta amata kandidātu kļūs Džo Baidens, jautājums par to, kas no šīs partijas rindām kandidēs uz viceprezidenta amatu, izvērtās īpaši svarīgs. Baidens, kļūstot par ASV 46. prezidentu, būs pats vecākais no visiem šo amatu jebkad ieņēmušajiem politiķiem, kas nozīmē arī iespēju, ka viņš var izrādīties nespējīgs pildīt savus amata pienākumus jau pirms prezidentūras termiņa beigām. Arī gadījumā, ja šīs bažas izrādīsies pārspīlētas, Baidens tomēr gandrīz noteikti vairs nekandidēs nākamajās ASV prezidenta vēlēšanās pēc četriem gadiem, kamdēļ demokrātus šajā cīņā ar augstu ticamības pakāpi varētu vest tieši Herisa. Tādējādi viņai pavērtos reālas iespējas kļūt arī par vēsturē pirmo sievieti ASV prezidenta amatā.
Imigrantu pēctece
Līdzko kļuva skaidrs, ka Demokrātiskās partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanās būs politikas veterāns, bijušais ASV viceprezidents Džo Baidens, bija arī pilnīgi skaidrs, kādiem kritērijiem jāatbilst pretendentam uz viceprezidenta amatu jeb, precīzāk, – pretendentei, jo politiskās konjunktūras dēļ uz šo amatu no demokrātu rindām varēja kandidēt tikai sieviete, turklāt, vēlams, – afroamerikāņu izcelsmes. Iespējamās kandidatūras, kā jau minēts, bija vairākas, taču tikai viena no viņām – Kamala Herisa – ne tikai atbilda visiem kritērijiem, bet arī pārsniedza tos.
1964. gada 20. oktobrī Oklendā Kalifornijas pavalstī dzimušās Kamalas Devi Herisas vecāki ir imigranti, kas iepazinās 1962. gadā, studiju laikā Kalifornijas Universitātē Bērkli. Nākamās politiķes māte, ieceļotāja no Indijas Šjamala Gopalana, tur nodarbojās ar krūts vēža ārstniecības pētījumiem, bet tēvs, imigrants no Jamaikas Donalds Heriss, studēja ekonomiku. (Viņš vēlāk kļuva par ekonomikas profesoru Stenforda Universitātē.) Abi Herisas vecāki bija arī cilvēktiesību kustības aktīvisti, regulāri dažādu akciju, mītiņu un demonstrāciju dalībnieki un, kā tiek apgalvots, bieži uz šādiem pasākumiem ņēmuši līdzi arī savu tobrīd vēl ratiņos guļošo meitu Kamalu. Hindi valodā viņas vārds nozīmē "lotosa zieds", bet otrs vārds – Devi – ir saistīts ar hinduisma labklājības un veiksmes dievieti Lakšmī jeb Lakšmī Devi. Savā autobiogrāfijā Herisa arī raksta, ka bērnībā apmeklējusi vienlaikus gan hinduistu templi, gan afroamerikāņu baptistu draudzi.
Tiesa, Herisas vecāki diezgan drīz izšķīrās – nākamajai politiķei tobrīd bija septiņi gadi –, un māte tālāk jau vienatnē audzināja Kamalu un viņas jaunāko māsu Maju. Skolas gadus Herisa pavadīja trūcīgā, galvenokārt afroamerikāņu apdzīvotā rajonā, un nav zināms, kā pavērstos viņas tālākā dzīvē, ja vien 60. gadu beigās Kalifornijas pavalstī netiktu pieņemta rasu integrācijas programma. Tās ietvaros melnādainie bērni no trūcīgām ģimenēm tika nosūtīti uz skolām labklājīgos balto amerikāņu rajonos (šim mērķim tika noorganizēti īpaši autobusi), un vienā no šādām skolām nonāca arī Herisa. Gan ne uz pārāk ilgu laiku, jo ģimene pārcēlās uz Kanādu, kur tobrīd 12 gadu vecās nākamās politiķes mātei tika piedāvāta profesores vieta Makgila Universitātē Monreālā.
Saskaņā ar politiķes autobiogrāfijā minēto tieši Monreālā viņa kopā ar māsu sarīkojusi arī savu pirmo veiksmīgo protesta akciju. Grāmatā teikts, ka tur, kur viņas dzīvojušas, bērniem bijis aizliegts rotaļāties pļaviņā mājās priekšā, bet pēc protesta akcijas šis aizliegums atcelts. Pēc pieciem Kanādā pavadītiem gadiem Herisa atgriezās ASV, lai studētu Hovarda Universitātē Vašingtonā (vienā no tā dēvētajām vēsturiskajām melnādaino koledžām), kur ieguva vienlaikus politikas zinātņu un ekonomikas bakalaura grādu.
Pēc tam viņa devās uz Kalifornijas Universitāti Bērkli, kur 1989. gadā kļuva par tiesību zinātņu maģistri. Nenoliedzami talantīgā un daudzsološā juriste arī nekavējoties atrada darbu, kļūstot vispirms par prokurora asistenti, bet nedaudz vēlāk – par prokurora palīdzi Kalifornijas pavalsts Alamedas apgabalā jeb grāfistē gandrīz ar pusotru miljonu iedzīvotāju un centru Oklendā.
Ceļš uz amatu
1994. gadā Herisa iepazinās ar redzamu vietējo politiķi, Kalifornijas pavalsts Kongresa spīkeru Villiju Braunu. Neraugoties vairāk nekā uz 30 gadu vecuma starpību, starp Herisu un Braunu izveidojās attiecības, drīzumā viņi arī sāka kopīgi apmeklēt publiskus pasākumus. Šī pazīšanās tostarp veicināja Herisas karjeru – viņa, pateicoties Brauna rekomendācijām, ieņēma vairākus amatus pavalsts administrācijā (tika iekļauta apelāciju padomē bezdarbnieka pabalstu izmaksas jautājumos, kā arī komisijā, kas skatīja jautājumus par medicīniskās palīdzības sniegšanu trūcīgajiem), kas Herisai ļāva pelnīt papildu 80 tūkstošus ASV dolāru gadā. Savukārt, kad Brauns gadu pēc abu iepazīšanās tika ievēlēts par Sanfrancisko mēru, Herisa pārgāja darbā jau uz Sanfrancisko apgabalprokuratūru.
Drīz pēc tam vismaz oficiāli prokurores un politiķa attiecības gan pārtrūka, Herisai paziņojot, ka viņa uzskata tās par bezperspektīvām. Neoficiāli tiek minēts, ka attiecības tomēr turpinājās vai vismaz Brauns turpināja dažādi atbalstīt Herisu, sekmējot viņas tālāko karjeru. Sanfrancisko Herisas specializācija bija cīņa ar nepilngadīgo prostitūciju. Pēc viņas rīkojuma nepilngadīgās prostitūtas vairāk netika uzskatītas par likumpārkāpējām, bet gan par nozieguma upuriem un nosūtītas uz īpaši izveidotiem rehabilitācijas centriem.
Paralēli darbam prokuratūrā Herisa izmantoja iespējas iepazīties ar ietekmīgiem politiķiem, un, kad 2002. gadā viņa izlēma kandidēt uz Sanfrancisko apgabala prokurora amatu, viņas personisko draugu lokā jau bija Bo Baidens – viens no Džo Baidena diviem dēliem, kurš tagad jau ir miris, bet tolaik ieņēma Delavēras pavalsts ģenerālprokurora amatu. Tāpat viņa pazina ietekmīgo demokrātu politiķi Nensiju Pelosi (šobrīd ASV Pārstāvju palātas spīkere), vietējo demokrātu uzlecošo zvaigzni Gevinu Ņūsomu, kurš vienlaikus ar Herisu 2003. gadā kandidēja uz Sanfrancisko mēra amatu un nomainīja Braunu, u. c.
Pateicoties gan saviem talantiem, gan ievērojamu politiķu atbalstam, Herisa 2003. gadā uzvarēja Sanfrancisko apgabala prokurora vēlēšanās, saņemot 56,5% balsu un kļūstot par pirmo afroamerikāņu izcelsmes sievieti šajā postenī, kuru ieņēma no 2004. gada līdz 2011. gadam. Šis viņas darbības periods gan tiek vērtēts ļoti pretrunīgi, jo šajā laikā Herisa konfliktēja gan ar policijas struktūrām, gan dažādām cilvēktiesību aizstāvju organizācijām. Policistu sašutumu izraisīja arī visas valsts uzmanību piesaistījušais gadījums, kad Herisa atteicās pieprasīt nāvessodu kādam Deividam Hillam, kurš tika apsūdzēts policista Īzaka Espinosas noslepkavošanā. Šo lēmumu publiski nosodīja arī pārliecinošs vairākums Kalifornijas politiķu, un pret Herisu pat tika ierosināta izmeklēšana par dienesta pilnvaru pārkāpšanu. Lai gan tā noslēdzās bez rezultātiem, pēc šiem notikumiem policistu arodbiedrības visā ASV uz ilgiem gadiem liedza savu atbalstu Herisai. Savukārt cilvēktiesību aizstāvji tieši Herisu vainoja straujajā apsūdzošo spriedumu skaita pieaugumā Sanfrancisko apgabalā: pirmajos trijos gados pēc viņas stāšanās amatā šis rādītājs pieauga no 52% līdz 67%, turklāt jāņem vērā arī rasu jautājums, jo vairākums notiesāto Sanfrancisko bija afroamerikāņu un latīņamerikāņu izcelsmes.
Pretrunīgu reakciju izraisīja vēl vairāki citi Herisas lēmumi, tostarp atteikums atbalstīt nāvessoda atcelšanu Kalifornijas pavalstī, kā arī atbalsts likumam, kas paredzēja sodīt vecākus, kuri nespēj nodrošināt, ka viņu bērni apmeklē skolu. Jāpiebilst gan, ka pēc šī likuma stāšanās spēkā ievērojami samazinājās kavējumu skaits pavalsts mācību iestādes, tomēr Herisa izpelnījās apsūdzības pārmērīgā stingrībā. Uz šāda fona viņa 2010. gadā izvirzīja savu kandidatūru pavalsts ģenerālprokurora postenim. Par viņas konkurentu vēlēšanās kļuva Losandželosas apgabala prokurors, republikānis (un, protams, baltais) Stīvs Kūlijs. Balsu skaitīšana ilga trīs nedēļas, līdz vēlēšanu komisija paziņoja, ka amatā ar 0,8% balsu pārsvaru ievēlēta Herisa. Jaunajā amatā viņa stājās 2011. gada 3. janvārī, atkal kļūstot par pirmo afroamerikāņu izcelsmes sievieti, kas ieņem šādu posteni. 2014. gadā Herisa tika ievēlēta atkārtoti.
Arī Herisas atrašanās Kalifornijas pavalsts ģenerālprokurora amatā ne tuvu netiek vērtēta vienprātīgi. Tostarp viņai pakļautie prokurori vairākkārt vainoti būtībā noziedzīgās darbībās: pierādījumu slēpšanā, patvaļīgās darbībās ar policijas protokoliem utt. Tāpat Herisai tiek pārmests, ka viņa atteicās sākt pilnvērtīgu izmeklēšanu pret Orindžas apgabala šerifa dienestu. Šajā gadījumā šerifa palīgi tika vainoti, ka daudzās izmeklēšanās balstās uz tādu informatoru liecībām, kurus paši atklāti atzīst par neuzticamiem. Tai pašā laikā tieši pēc Herisas iniciatīvas tika izveidota interneta platforma Open Justice, kurā tika vākta un apkopota visa informācija par policijas vardarbības rezultātā cietušajiem un bojā gājušajiem, un 2008. gada krīzes laikā Herisa aktīvi rīkojās, lai panāktu lielāku federālās valdības atbalstu cilvēkiem, kas krīzes dēļ zaudējuši savus mājokļus (pateicoties viņai, Kalifornija šim mērķim sākotnēji ieplānoto četru miljardu dolāru vietā no ASV valdības saņēma 20 miljardus dolāru). Tomēr vienlaikus Herisa izvairījās apsūdzēt bankas negodprātīgā rīcībā, tostarp atteicās apsūdzēt banku OneWest, kuras vadītājs tobrīd bija Stīvens Mnučins, pagaidām vēl finanšu valsts sekretārs (ministrs) Donalda Trampa administrācijā.
Senatore un vēlēšanas
Jaunā kvalitātē Herisas politiskā karjera pārgāja 2016. gadā, kad no atkārtotas kandidēšanas uz senatora amatu no Kalifornijas pavalsts atteicās Bārbara Boksere. Līdz ar to Herisa kļuva par vienu no 34 pretendentiem uz vietu ASV Senātā. Kalifornijas vēlēšanu sistēma (tā dēvētās starppartiju priekšvēlēšanas) paredz, ka fināla stadijā vēlētāji balso par diviem priekšvēlēšanās lielāko balsu skaitu ieguvušajiem kandidātiem neatkarīgi no viņu partijiskās piederības. Šajā beigu balsojumā iekļuva Herisa un vēl viena demokrātu kandidāte, kongresmene ar 20 gadu stāžu šajā amatā Loreta Sančesa. (Jāpiebilst, pirmoreiz jaunākajā vēsturē šādas vēlēšanas notika bez republikāņu kandidāta.) Vēlēšanas noslēdzās ar Herisas uzvaru, un viņa kļuva par vēsturē pirmo "krāsaino" senatori no Kalifornijas pavalsts.
Pēc ievēlēšanas Senātā Herisa uzreiz kļuva par vienu no aktīvākajām prezidenta Donalda Trampa kritiķēm, kas viņai ļāva iegūt pazīstamību visas valsts mērogā. Herisas taktika bija izmantot Trampa nominēto kandidātu uz dažādiem amatiem iztaujāšanu Senātā, kas tiek pārraidīta daudzos televīzijas kanālos, agresīviem uzbrukumiem gan pret pašiem amatu pretendentiem, gan pret Trampu un viņa īstenoto politiku. Tostarp politiķe aizstāvēja viedokli par Trampu kā "Kremļa aģentu" un aktīvi atbalstīja nostāju par Krievijas iejaukšanos 2016. gada vēlēšanās. Tāpat Herisa nepalaida garām nevienu pret Trampu vērstu akciju, ļoti aktīvi atbalstīja impīčmenta mēģinājumu utt.
2019. gadā interneta vietne GovTrack, kura seko līdzi parlamentāriešu aktivitātēm ASV, piešķīra Herisai pašas liberālākās politiķes titulu. Vērtējuma pamatā ir aprēķins, cik lielu daļu pretējās puses ierosināto likumprojektu ir atbalstījis politiķis, un Herisai šis rādītājs bija pats zemākais Senātā – viņa divos gados bija atbalstījusi tikai 15% republikāņu iniciatīvu.
Tā, pamazām nodrošinājusi sev valsts mēroga pazīstamību (gan ne visaptverošu, bet tomēr), pagājušajā gadā Herisa izšķīrās piedalīties demokrātu priekšvēlēšanās. Jāpiebilst, ka to sākumā gan viņa ne ar mazāku entuziasmu kā Trampu kritizēja arī Džo Baidenu. Politiķis tika vainots virknē grēku – sākot ar rasismu un beidzot ar seksismu –, kamdēļ atsevišķi plašsaziņas līdzekļi ironiski atgādināja Herisai, ka vispār jau viņa piedalās demokrātu priekšvēlēšanās, nevis duelējas ar esošo prezidentu. Tomēr šādu atgādinājumu nebija īpaši daudz – aptaujas liecināja, ka demokrātu vēlētāju atbalsts Herisai nepārsniedz 3%, un ziedotāju atsaucība viņas kampaņas vajadzībām bija niecīga. Herisas priekšvēlēšanu štābā netrūka arī skandālu – politiķe tika vainota gan darba likumdošanas pārkāpumos, atlaižot un pieņemot darbiniekus, gan nicinošā attieksmē pret sava štāba darbiniekiem, bet daudzi vispār uzskatīja, ka faktiskā Herisas priekšvēlēšanu štāba vadītāja ir viņas jaunākā māsa Maja, kura 2016. gadā bija piedalījusies Hilarijas Klintones priekšvēlēšanu kampaņā.
Tā faktiski jau pērnā gada decembrī, bet oficiāli šā gada 8. martā Herisa pati izstājās no priekšvēlēšanu cīņas un aicināja savus atbalstītājus balsot par Džo Baidenu. Taču tobrīd koronavīrusa pandēmijas ietekmē sāka mainīties iekšpolitiskā situācija ASV, un Demokrātiskās partijas vadība saprata, ka demokrātu kandidātam parādās izredzes uz uzvaru vēlēšanās, kuras līdz tam bija atklāti niecīgas. Uz šāda fona partijas vadība sāka virzīt Džo Baidenu kā vismazākās nesaskaņas izraisošo pretendentu demokrātu atbalstītāju vidū, un iekšpartijiskie konkurenti, paši apzinoties situāciju vai arī partijas vadības spiediena dēļ, sāka atteikties no turpmākas cīņas, paužot atbalstu Baidena kandidatūrai.
Tuvāk kreisi centriskajiem
Šie centieni nepalika neievēroti, un šā gada 11. augustā oficiāli Džo Baidens, bet faktiski Demokrātiskās partijas centrālā vadība nominēja tieši Kamalu Herisu kā viceprezidenta amata kandidāti. Pati politiķe par to uzzināja tikai pusotru stundu pirms lēmuma oficiālās paziņošanas. Kā jau minēts, izvēle bija loģiska – Herisa ne tikai atbilst visām šī brīža ASV politiskās konjunktūras izvirzītajām prasībām, bet ir arī politiķe, kura nepieciešamības gadījumā spēs nomainīt Džo Baidenu prezidenta amatā, vienlaikus nedemonstrējot pārmērīgu patstāvību.
Analītiķi norāda, ka Herisas uzskati svarīgākajos jautājumos svārstās starp radikāli liberāliem un kreisi centriskiem, lai gan pamatā ir tuvāki pēdējiem. Savukārt atsevišķos jautājumos, piemēram, par veselības aprūpes sistēmas finansēšanu, viņas pozīcija ir visai neskaidra un nekonkrēta. Daži no pašiem strīdīgākajiem Herisas priekšvēlēšanu paziņojumiem ir par atbalstu kustībai Black Lives Matter, kuras esamību samērā neseno grautiņu uzliesmojuma laikā viņa nodēvēja par nepieciešamu priekšnoteikumu valsts progresam. Tāpat diskusijas raisījuši politiķes izteikumi par nepieciešamību samazināt amerikāņu rīcībā esošo šaujamieroču skaitu ar īpašiem likumiem, un vēl kritiķi viņai pārmet atbalstu tā dēvētajai New Green Deal programmai, kas paredzēta cīņai pret klimata pārmaiņām, bet kuru tās oponenti dēvē par sociālistisku un ASV ekonomikai nāvējošu.
Kas attiecas uz starptautisko politiku (jautājums, kas, lai gan ne obligāti, tomēr bieži, atrodas ASV viceprezidentu pārziņā), šajā ziņā Herisas uzskati īpaši neatšķiras no Baidena uzskatiem (vai arī ir pārņemti no Baidena). Galvenais ASV drošības apdraudējums ir Krievijas iejaukšanās amerikāņu vēlēšanās, kā arī dažādi autoritāri režīmi, kuri neievēro cilvēktiesības. Pie šiem režīmiem tiek pieskaitītas ne tikai Krievija un Ķīna, Irāna un Ziemeļkoreja, bet, kas interesanti, arī Saūda Arābija. Īpaši labvēlīga Herisai ir attieksme pret Izraēlu, kā arī mātes dzimteni Indiju. Jau cits jautājums ir tas, ka Herisas līdzšinējā politiskā darbība uzskatāmi liecina: viņas uzskati nepieciešamības gadījumā mēdz viegli mainīties.