Uzvar Kallasu ģimene

Vēl neilgi pirms vēlēšanām sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka lielākās Rīgikogu partijas statusu iegūs premjerministra Jiri Ratasa pārstāvētā kreisi liberālā Centra partija (Keskerakond). Vēlētāji tomēr lēma par labu opozicionāriem, un tagad Kaja Kallasa ar ļoti augstu ticamības pakāpi varētu kļūt par pirmo sievieti premjerministri Igaunijas vēsturē. 
 

Tās pašas, tikai citā skaitā  

Šobrīd vēl pie varas esošo Igaunijas valdību veido, no Latvijas viedokļa raugoties, visai interesanta koalīcija: krievvalodīgo vēlētāju tradicionāli atbalstītā kreisi liberālā Centra partija (saskaņā ar aptaujām par šo partiju balso ap 80% Igaunijas balsstiesīgo cittautiešu), sociāldemokrāti (Sotsiaaldemokraatlik Erakond, SDE), kuri gan ir daudz vairāk kreisi centrisks nekā kreiss politisks spēks, un mēreni nacionālkonservatīvie tēvzemieši (Isamaa). Pēc 2015. gada vēlēšanām sākotnēji valdošo koalīciju veidoja Reformu partija, sociāldemokrāti un tēvzemieši, tomēr 2016. gada novembrī – galvenokārt pēc sociāldemokrātu iniciatīvas – Rīgikogu nobalsoja par neuzticības izteikšanu Reformu partijas premjeram Tāvi Roivasam, un valdošā koalīcija ieguva tagadējās aprises. 

Lai arī daļa Igaunijas vēlētāju uz centristiem sākotnēji raudzījās ar aizdomām atsevišķu šīs partijas politiķu prokrieviskā noskaņojuma dēļ, centristi tomēr spēja vismaz daļēji atbrīvoties no šī tēla, tostarp patīrot partijas rindas. Tāpat centristu prestižu palīdzēja uzturēt Jiri Ratasa spēja panākt kompromisus arī šķietami bezcerīgās situācijās, partija nepieļāva būtiskas kļūdas un centīgi īstenoja priekšvēlēšanu solījumus, tostarp attiecībā uz progresīvās nodokļu sistēmas ieviešanu. Tas viss kopā ne bez iemesla ļāva centristiem cerēt uz uzvaru, tomēr partiju iegāza gan pašpārliecinātība, gan nespēja izšķirošajos brīžos mobilizēt savus vēlētājus (ar šo "talantu" bija slavens jau partijas izveidotājs Edgars Savisārs), gan nesaskaņas tās iekšienē. Piemēram, centristu politiķu vētrainā skandalēšana vienā no šīs partijas tradicionālajiem bastioniem Narvā noveda pie tā, ka atbalsts partijai Austrumviru apriņķa vēlēšanu apgabalā (Igaunija ir sadalīta 12 vēlēšanu apgabalos, no kuriem trīs atrodas Tallinā) nokritās par 10%. Tāpat partijas nevēlēšanās pieļaut pilnīgu skolu pāriešanu uz mācībām tikai igauņu valodā tā arī neļāva būtiski palielināt igauņu vēlētāju pieplūdumu, bet vēl kādu daļu balsu centristiem atņēma politikas debitanti – partija Igaunija 200 (Eesti 200).  

Rezultātā Centra partija vēlēšanās finišēja tikai otrā, pēc pagaidām provizoriskiem rezultātiem saņemot 23,1% vēlētāju atbalstu. Tas dod centristiem 26 vietas Rīgikogu – par vienu vietu mazāk nekā līdz šim. Savukārt par uzvarētājiem kļuva reformisti, kurus atbalstīja 28,9 procenti vēlētāju, kas dod partijai 34 vietas (jeb +4, ja salīdzina ar līdzšinējo skaitu) parlamentā. Lielākā Rīgikogu frakcija Reformu partijai gan bija arī pēc 2015. gada vēlēšanām, tomēr tagad reformisti var būt gandrīz droši par premjera krēslu, jo līdzšinējā koalīcija vairākuma valdību izveidot vairs nespēj. 

Isaama atbalstīja 11,4% vēlētāju, kas dod partijai 12 vietu (–2), bet sociāldemokrātiem ar 9,8% vēlētāju atbalstu nākamā sasaukuma parlamentā būs 10 (–5) krēslu.  Trešā lielākā frakcija būs oficiāli par nacionāli konservatīvo dēvētajai Igaunijas Konservatīvajai tautas partijai (Eesti Konservatiivne Rahvaerakond, EKRE), kuru vada kādreizējais Igaunijas vēstnieks Krievijā, šobrīd Igaunijas parlamenta deputāts Marts Helme un viņa dēls Martins. EKRE spēja divkāršot vēlētāju atbalstu (par partiju nobalsoja 17,8% vēlētāju) un gandrīz trīskāršot deputātu mandātu skaitu – no septiņiem līdz 19. Vienlaikus gan EKRE pat Igaunijā daudzi uzskata par pārmēru radikālu, bet Eiropā tā dēvētais politiskais meinstrīms šo partiju nedēvē citādi kā par populistisku vai labēji radikālu. Tas arī ir iemesls, kāpēc gan reformisti, gan centristi noraida šīs partijas iesaistīšanu nākamajā koalīcijā.