Zaļie cilvēciņi nenāks, bet...

31. oktobrī Rīgā tika prezentēts Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra divu vadošo pētnieku – Rostoka un Noras Vanagas – izstrādātais pētījums par Krievijas atturēšanu Eiropā. Tas apkopots grāmatā Deterring Russia in Europe. Defence Strategies for Neighbouring States. Pētījums tapis sadarbībā ar starptautiski atzītiem drošības politikas pētniekiem un sniedz ieskatu atturēšanas jēdziena attīstībā kopš aukstā kara, kā arī atturēšanas politikas īstenošanā mūsdienās. Grāmatas četrās nodaļās pētīta atturēšanas jēdziena attīstība, kodolatturēšana, konvencionālā atturēšana un totālā aizsardzība kā viens no atturēšanas veidiem. Te lasāmā desmit valstu – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas, Polijas, Baltkrievijas, Rumānijas un Vācijas – gadījumu analīze palīdz izprast, kā mainījusies šo valstu aizsardzības politika kopš Ukrainas aneksijas 2014. gadā.

Pētījuma vispārīgais secinājums ir šķietami vienkāršs: nav jāsatraucas, bet ir jābūt uzmanīgiem. Praktiskā ziņā viss, vismaz attiecībā uz Baltijas valstu aizsardzību, izrādās krietni sarežģītāk...
 

Vai valstis, kas atrodas tālāk no Krievijas, tās apdraudējumu uztver adekvāti?

Jāņem vērā, ka Krievija ir nokaitinājusi visus. Vai tas būtu valsts apvērsuma mēģinājums Melnkalnē vai izdomātie stāsti, ka Skripaļu patiesībā indēja ar Čehijā ražotu ķīmisku vielu, vai aizdomas, ka Krievija ir centusies vājināt Merkeles pozīcijas Vācijā, vai kiberuzbrukumi Amerikai... 

Līdz ar to pat valstis, kas tradicionāli ir bijušas neitrālas vai atklāti draudzīgas pret Krieviju, nevar ignorēt, ko Krievija pēdējos gados ir darījusi.

Varbūt tieši tāds ir Krievijas mērķis – izolēties no Rietumiem?

Ja mērķis ir šāds, tad tas Krievijai izdodas. Bet Baltijas valstīm tas, iespējams, nāk par labu.

Kādi ir jūsu atturēšanas pētījuma secinājumi?

Ka pastāv dažādas iespējas, kā Krieviju pārliecināt, ka militāra agresija pret citu valsti tai nestu lielākus zaudējumus nekā ieguvumus. Viena iespēja ir atturēšana ar noliegumu – ja Krievija kaut ko izdara, mēs cenšamies parādīt, ka mūsu rīcībā ir pietiekamas militārās spējas, lai varētu viņus aizkavēt, neļaut viņiem sasniegt kārotos rezultātus. Šajā ziņā arī Latvijas nostāja ir bijusi diezgan skaidra – ja te būs kaut kas līdzīgs tam, kas notiek Ukrainas austrumdaļā, un sāks parādīties "zaļie cilvēciņi", viņus vai nu mēģinās arestēt un likt cietumā, vai arī, ja notiek militāras sadursmes, viņi var tikt nogalināti.

Otrs atturēšanas veids ir atturēšana ar sodu. Ja Krievija veic militāru agresiju pret kādu kaimiņvalsti, kā atbilde būtu triecieni pa mērķiem Krievijā. Piemēram, Somija un Zviedrija cenšas iegūt savā rīcībā šādas spējas. Protams, NATO pieeja lielākoties ir aizsardzības pieeja. Mūsu mērķis būtu, ja Krievija militāri vēršas pret mums, apstādināt viņus un neļaut sasniegt viņu militāros un politiskos mērķus. 

Paturot prātā to, ka NATO rīcībā ir diezgan plašs militāro spēju spektrs, lielāka konflikta apstākļos arī pati Krievija varētu ciest. Ir vieglāk veikt militāru agresiju, ja agresors zina, ka viņa valstij neuzbruks un tikai aizstāvēsies. Ja kādā brīdī parādās iespēja, ka arī mērķi Krievijā varētu tikt apdraudēti, tas varētu mainīt Krievijas pieeju.

Visās pētījumā iesaistītajās valstīs aizsardzības izdevumi ir palielināti, lai gadījumā, ja Krievija domātu par militāru agresiju, tā padomātu nevis divas, bet septiņas reizes. Tiek celts konflikta slieksnis. Ukrainā viņi varēja vismaz sākotnēji tikt cauri ar stāstu, ka tur ir kaut kādi karavīri bez piederības zīmēm.

Ar šādu stāstu Eiropā var tikt cauri, ja pretī ir kādi, kas ļoti gaida tieši šādus stāstus, lai nebūtu jāķeras pie smagas problēmas risināšanas.

Šobrīd tas vairs nav iespējams, vairs neiet cauri. Kopš 2014. gada pie mums ir braukuši daudzi ārvalstu žurnālisti, braukuši arī uz Latvijas austrumdaļu, esam veikuši aptaujas Latgalē – tur nekāda separātisma nav.

Laika gaitā ir uzkrājušās zināšanas, kas neļautu Krievijai vēlreiz izspēlēt "zaļos cilvēciņus".

Ja tos nevar izspēlēt, kādas tad ir pārējās iespējas? Nākt ar lielāku spēku. Bet, jo ar lielāku spēku nāks, jo visiem būs acīmredzamāks, kas notiek. Tad stāsts "Latvija pati vainīga" vairs nav iespējams.

Par Putinu ir teikts, ka viņš nekad nedara divreiz vienu un to pašu.

Tā tas ir, bet, ja "zaļie cilvēciņi" nedarbojas, citas iespējas ir ar daudz lielāku Krievijas bruņoto spēku iesaisti, piemēram, pārsteiguma uzbrukums. Tad vairs nav nekādas neskaidrības attiecībā uz to, kas notiek. Turklāt Latvijā šobrīd ir vairāku NATO dalībvalstu spēki, pastiprināta uzmanība no to valstu puses, kurām šeit ir karavīri, arī ASV uzmanība. Iespējams, varētu būt pārsteiguma moments, bet visiem uzreiz būtu skaidrs, kurš te ir agresors.

Tātad agresija pret Baltijas valstīm ir maz ticama?

Šobrīd noteikti maz ticama. Arī atturēšanas īstenošana ir tāda, ka mēs nevaram būt simtprocentīgi pārliecināti, ka mums Krievija ir jāattur. Viņi saka, ka Baltijas valstis jau ir prom, Krievijai šeit nav militāru interešu, kādas bija Krimā. Iespējams, viņiem ir taisnība, ka viņi nemuld, bet (smejas) problēma ir tā, ka Krievijai jau īsti vairs netic!