Par operatīvi noorganizēto vairāk nekā sešas stundas garo koncertu Ukrainas brīvībai 25. februārī pie Rīgas Kongresu nama dziedātājs Ralfs Eilands jau izpelnījies Valsts prezidenta Egila Levita Cildinājuma rakstu. Kad aicināju Ralfu uz sarunu par šo laiku, viņš priecājās, ka latviešu mūziķu atbalsts kara plosītajai Ukrainai turpinās.
Kad tu pirmo reizi sastapies ar jēdzienu "karš"? Piemēram, manā bērnībā TV rādīja daudz propagandas filmu par karu. Kad tur kāds tika nošauts, es jautāju: par ko viņu nošāva? Tēvs atbildēja: tāpēc, ka viņš bija komunists. Vēl man vecāki ilgi nepirka spēļu pistoles, droši vien mēģinot ieaudzināt pacifismu, par ko jutos apdalīts, jo ārā bērni spēlēja kariņu – tas bija diezgan populāri. Kā veidojās izpratne par karu tavas paaudzes bērnībā?
Uh, sarežģīts jautājums. Man šķiet, ka tas kara jēdziens ir diezgan stiepjams. Pati, pati pirmā reize laikam bija līdzīgi kā tev – no kaut kādiem C klases bojevikiem un spiegu filmām. Tur parasti dominēja cīņa pret Vjetnamu vai kādu ļauno krievu, kurš tagad plāno uzlaist gaisā visu pasauli, un paldies britu izlūkdienestam, ka mums ir Džeimss Bonds, kurš tagad visu atrisinās. Šie kari arī pārnesās uz pagalmu Pārdaugavā, kur kādu laiku augu. Tur es spēlējos ar krievu puikām un nevarēju saprast, kādēļ viņu rotaļlietas katru reizi karo pret amerikāņiem, kamēr manējās cīnās vienkārši pret kaut kādu nenoteiktas izcelsmes ļauno.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 11. - 17. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!