Sproģis: Lēmums par adopciju var izrādīties dzīves jēdzīgākais solis

gada 26.augusta traģiskā notikuma, kas atņēma meitiņas Izabellas dzīvību. "Neviens mums viņu nevarēs aizstāt," atzīst Sproģis. Belliņas aiziešana ir mudinājusi abiem ar sievu Martu uz lietām paskatīties citām acīm, un šogad Sproģi ģimenē pieņēma pusotra gada vecu meitenīti Viktoriju. Šī pieredze mācītāju ir iedrošinājusi uzrunāt cilvēkus mainīt attieksmi pret adopciju, kas Latvijā, salīdzinot ar rietumvalstīm, aizvien ir ļoti aizspriedumaina. "Dienā, kad mums paziņoja, ka dokumenti ir kārtībā un varam Viktoriju pieņemt ģimenē, mana sieva uzzināja, ka mēs gaidām bērniņu," priecīgajā notikumā dalās Pēteris. Tomēr mācītājs arī nenoliedz, ka lēmums par adopciju prasa zināmu personības briedumu un rūpīgas pārdomas, bet ilgtermiņā šis solis var kļūt par vienu no cilvēka dzīves svarīgākajiem notikumiem. Fragments no intervijas:Šajā svētdienā Latvijas draudzes īpaši aicina pievērst uzmanību bāreņiem - bērniem, kuri neaug ģimenēs. Šo dienu atzīmē kā Bāreņu svētdienu. Ko mēs vēl varam darīt, lai Latvijā vērstu par labu šo situāciju? Saprotu, ka nekas nesākas ar šo Bāreņu svētdienu. Ja līdz šim simtiem cilvēku nebūtu pašaizliedzīgi ziedojušies, situācija būtu kā pēc atomkara. Mums ir ļoti daudz cilvēku, kas šai jomā ir darbojušies - pašaizliedzīgas audžuģimenes, bērnunamu vadītāji, kas centušies izdarīt labāko, ko var izdarīt bērnunamos. Saprotu, ka tur strādā ļoti daudz labu cilvēku. Nav jēgas taisīt kampaņu, lai radītu vainas sajūtu, jo visi nevar adoptēt. Tev pašam jābūt ar zināmu briedumu un aicinājumu, lai saprastu - jā, es esmu tam gatavs. Bet tas, ko varam darīt visi, ir mainīt attieksmi. Vispirms, jau sākot par to runāt savādāk. Varam atbalstīt tos, kuri ir izlēmuši par labu adopcijai. Varam apzināties problēmu un nepalikt vienaldzīgi. Svarīgi, lai mūsu neapmierinātība pārvērstos darbībā. Un ir svarīgi sākt kaut ko darīt jau šodien. Kāds varēs adoptēt, cits varēs atbalstīt šo ģimeni, vēl kāds spēs sakārtot šīs lietas valstiskā līmenī.Mums, sabiedrībai, vajadzētu mainīt attieksmi. Ir svarīgi, lai varam par to brīvi runāt. Diemžēl tā mums aizvien ir tabu tēma. Ja kāds pāris paziņo, ka viņi gaida bērniņu, visi saka - o, apsveicu! Līdzīgi vajadzētu būt arī tad, ja draugi saka - mēs gatavojamies adoptēt. Arī tad vajadzētu cilvēkus apsveikt sakot: forši, man prieks par jums! Šogad jūsu ģimenē ienāca vēl viena meita. Kā jūs ar sievu pieņēmāt lēmumu par Viktorijas adopciju? Mums jau agrāk bija šādas domas. Laiku pa laikam sastopoties ar šiem bērniem, esmu aizdomājies, kā tas būtu. Bet mums tas, protams, nāca caur sāpēm. Kad nomira meitiņa Bella, sieva teica: "Mums sāp par zaudēto bērnu, un, iespējams, ir kāds bērniņš, kuram sāp līdzīgi, jo viņš ir zaudējis savus vecākus."Mēs, protams, sapratām, ka tas nekādā veidā nevar būt mēģinājums aizvietot zaudēto bērnu, tāpēc apzināti nesteidzinājām adopcijas procesu. Jāsaka, sieva ātrāk nobrieda šim lēmumam, mana attieksme bija tāda, ka neesmu gatavs iet uz bērnunamu un izvēlēties. Bet, ja bērns būs manā ceļā, tad garām viņam nepaiešu. Sāpīgā pieredze jums ar sievu radīja nepieciešamību palīdzēt kādam, kuru arī dzīve nav saudzējusi. Bet jūs noteikti zināt aizspriedumus, kas saistās ar adopciju. Pastāv uzskats, ka šis solis var būt arī riskants. Domāju, katram ir savs ceļš ejams. Mūsu gadījumā bija tā, ka sapratām - pie galda ir vieta, mums ir ar ko dalīties. Bet kādam trūkst īstu māju, īstas ģimenes. Tad kāpēc nepadalīties? Ja cilvēks to dara patiesi, tad lēmums par adopciju var izrādīties dzīves jēdzīgākais solis. Risks pastāv vienmēr. Tas, ka pēc tam pārmetīs - jūs neesat mani īstie vecāki… Bet tad jau jebkura mīlestība ir risks. Tiklīdz sākam mīlēt, mēs zinām, ka sāpēs. Mēs zinām, ka varam pazaudēt savu tuvāko. Bet ko tad darīt? Vispār izvairīsimies no jebkādām attiecībām? Ieslēgsimies tumšā istabā, jo tā mēs neriskēsim un arī nedzīvosim? Ir labs teiciens - nevajag baidīties no nāves, vajag baidīties no tukšas dzīves.Esmu bijis kopā ar cilvēkiem, kuri ir tuvu aiziešanai, un neviens no viņiem man nav stāstījis par saviem karjeras sasniegumiem vai to, cik nopelnījis. Jā, viņi atceras, kā cēluši māju un iekopuši dārzu, bet priekšplānā visam vienmēr ir attiecības - ko tu esi mīlējis un kas ir mīlējis tevi. Tikai tam ir nozīme. Domāju, Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kuriem ir ko dot.Reizēm šķiet, ka bāreņi ir izolēti no pārējās sabiedrības daļas un mēs viņus redzam tikai televīzijā sirsnīgajos Ziemassvētku pasākumos. Lai gan bērni aug ātri un katru gadu kāds bērnunamu atstāj, un mēs varam viņus satikt kaut vai uz ielas... Mēs satiekamies ļoti ātri, vēl jo vairāk tik mazā valstī kā Latvija. Bet var visādi uz to skatīties. Kāds ir teicis tā: kad tu lūdz, tad lūdz tā, it kā viss būtu atkarīgs tikai no Dieva. Kad tu strādā, tad strādā tā, it kā viss būtu atkarīgs tikai no tevis. Šai gadījumā valsts pārstāvjiem vajadzētu rīkoties tā, it kā viss būtu atkarīgs no viņiem. Un tur patiešām ir daudz ko darīt lietas labā. Savukārt mums, pilsoņiem, Latvijas cilvēkiem, būtu jārīkojas tā, it kā viss būtu atkarīgs no mums neatkarīgi no valsts sistēmas un pieņemtajiem likumiem. Noteikti nevajadzētu pieļaut to, ka valsts cer - gan jau tie cilvēki izkulsies, bet sabiedrība uzskata, lai tā valsts pati tiek galā. Ja redzam, ka cilvēks slīkst, vai tad mēs noskatīsimies, sakot, ka tas taču ir glābšanas dienesta uzdevums? Tas pats ir ar adopciju, mēs nevaram tikai meklēt vainīgos.Visu interviju ar mācītāju Pēteri Sproģi lasiet žurnāla Sestdiena 31.oktobra numurā!