Klausīties šo ilgāk par desmit minūtēm nav iespējams, aptuveni pirms gada grupas Ezeri koncertā teica kāda meitene. Pēc īsas pauzes viņa paskaidroja, ka tas esot par baudu, kura piemeklē, klausoties un vērojot Miķeli Putniņu dziedam un spēlējam ģitāru, jo tas esot līdzīgi kā ar orgasmu, ko arī nevarētu izturēt ilgāk, nekā tas parasti notiek… Miķelis pats, kad izstāstīju viņam par šo dzirdēto komplimentu, protams, priecājās, tomēr nekādi to nekomentēja. Var jau būt, ka viņam vienkārši samulsumā nebija ko teikt, jo, pavisam loģiski, uz kaut ko tādu nav iets apzināti un arī par dabas dotajām spējām jeb talantiem neviens ar tiem apveltītais atbildību neuzņemas. Ja nu vienīgi tajos gadījumos, kad tas radīts mākslīgā ceļā un novērtējums ir kā gaidīts atalgojums par ieguldīto darbu. Tomēr ir skaidrs, ka arī titāniski pūliņi Ezeru gadījumā nav izpalikuši, jo mūzika ir izstrādāta līdz vissīkākajai detaļai, bet tajā pašā laikā koncertos ir sajūta, ka viss notiek šeit un šajā brīdī un divi vienādi koncerti nemaz nav iespējami.
Ezeri nespēlē bieži – pagājušonedēļ viņi uzstājās festivālā Virzskaņa Dikļos, sestdien, 13. jūlijā, viņi bija Kartupeļpalmā
Salaspilī, un nākamais koncerts gaidāms augustā. Sajūtu, ka ŠĀDI var nospēlēt tikai pāris reižu mūžā, gadījies novērot arī tādu grupu koncertos, kas tos spēlē regulāri visā pasaulē. Viens no tādiem piemēriem bija Radiohead turnejas Kid A/Amnesiac koncerts 2001. gadā Stokholmā, un, kā izrādās, šī grupa ir arī viena no vislielākajām Miķeļa iedvesmotājām, līdzās Džefam Baklijam, kurā gan klausīties dzīvajā nav iespējams jau vairāk nekā divdesmit gadu – viņš peldoties noslīka upē 1997. gadā. Taču Miķelim Radiohead un Baklija ieraksti izturējuši pamatīgu laika nogriezni – viņš tos esot klausījies jau no gadiem četrpadsmit, un tie dzirdēti varbūt pat tūkstoš reižu.
Pierodot pie savas balss
Lielu daļu Ezeru mūzikas Miķelis, kad aizsāka šo grupu kā savu soloprojektu, rakstījis lauku mājās pie vecvecākiem, pavadot daudz laika pie tuvējā ezera.
"Vienu reizi ierakstījām ģitāras blakus ezeram un ierakstījām arī atbalsi, kas rodas, laižot pastiprinātu skaņu ezera virzienā. Likās, ka ezers ir nospēlējis lomu mūzikas ierakstīšanā un nosaukums ieradies likumsakarīgi, bet man arī šķiet, ka vārds "ezeri" ir saistošs savā daudznozīmībā – tie var būt duļķaini, skaidri, dziļi, sekli, pilni zivīm, tukši, mierīgi un, ja vējš pareizi pūš, krāčaini," stāsta mūziķis. Viņš runā labi nostādītā zemā balsī kā sendienu radio diktors vai aktieris, kurš bērniem lasa pasakas, bet dzied pārsvarā daudz augstāk – falsetā. To lai vērtē muzikologi, cik oktāvu paņemt viņam ir pa spēkam, bet sarunā apspriežam, cik ļoti, lēkājot pa oktāvām un uzsverot kādus vārdus vai tikai zilbes, iespējams kaut ko izstāstīt arī ar intonācijām, ne vien vārdiem – un ne tikai dziedot, bet arī sarunājoties.
"Brīžos, kad spēlējam tikai trijatā bez jebkādiem elektroniskiem kompīša papildinājumiem un pietrūkst kāda ekstra instrumenta, es mēģinu savu balsi izmantot ne vien kā liriku nesēju, bet kā vēl vienu instrumentu, aizpildot skaņas telpu ar kaut kādām ūjināšanām un tādām lietām.
Bet man ir laba sajūta arī tajos koncertos, kad izdodas tā kārtīgi izbraukāt pa visām apakšām un augšām. Tad jūtos tāds kā izstaipījies.
Man pagāja laiks, kamēr pieradu dziedāt arī tajā zemajā balsī, jo bieži mūzikā, it sevišķi šajā, kur bungas un bass ir skaļi, vienkārši instinktīvi gribas dziedāt augstu – falsetā –, jo, ja mūzikā vispār ir balss, tā ļoti paņem uzmanību. Es atceros, ka tētis (diriģents Kaspars Putniņš – aut.) reiz citēja vienu dāņu gleznotāju, kura teikusi: ja glezna ir milzīga – tur kalnu kalni un ainavu ainavas –, bet stūrī maziņš cilvēciņš, tu redzēsi viņu. Tas pats, man liekas, ir ar balsi mūzikā. Ja tu ieliec to balsi instrumentālā mūzikā, tā prasa baigi daudz uzmanības. Tā vienkārši ir, un man likās, ka man jāizvairās no savas zemās balss, jo tā pazudīs. Tikai burtiski pēdējā gadā es tā kā pierodu dziedāt arī tajā savā balsī," stāsta Miķelis un beigās pats par sevis pateikto sasmejas, un mēs turpinām apjūsmot gadījumus, kad kāda dziedātāja balss vienas muzikālās frāzes laikā strauji nokāpj zemāk – kā Bobija Gentrija 1966. gada dziesmas Ode To Billie Joe piedziedājumā – vai uzkāpj no pazemes līdz debesīm – kā Jānis Šipkēvics kādā dziesmā no Instrumentu repertuāra, ko Miķelis ir apguvis, jo piedalījies viņu koncertos.
"Kādus Jānis raksta tekstus! Viņš man ir liela autoritāte. Mēs tagad arī darbojamies pie Jāņa soloalbuma, tikko bija nometne – Kuldīgā nedēļu nodzīvojām. Matīss Čudars, Evija Vēbere un Rūdolfs Dankfelds – pagājušogad šādā sastāvā nospēlējām Arēnas mūzikas festivālā un rudenī vēl apbraukāsim Latviju," stāsta Miķelis. Viņš piemirsis, ka šis sastāvs pagājšvasar spēlēja arī Mežaparka Zaļajā estrādē, iesildot slavenās kanādiešu grupas Arcade Fire koncertu.
Ar Šipkēvicu viņi sadarbojušies arī Imanta Kalniņa dziesmu jauno versiju projektā Nepāriet, kas līdz šim izskanējis koncertos Piena un Positivus festivālā, bet tagad esot ierakstīts arī studijas albumā. Miķelis tur spēlē ģitāru un dzied dziesmu Kad, kuras sākotnējo versiju pirms tam nemaz nebija dzirdējis. To, ka šī dziesma jādzied Miķelim, esot izdomājuši Šipkēvics un Čudars. Savukārt, kad Raimonda Paula un Imanta Ziedoņa dziesmu jauno versiju projektam Visas taisnības tika meklēts dziedātājs, lai izpildītu agrāk Viktora Lapčenoka dziedāto Lapsenes nāvi, vienīgais, ko no jaunajiem dziedātājiem es varēju iztēloties un ieteicu, bija Miķelis.
Jāatzīst, ka beigu beigās šajā gadījumā gan tika realizēts vienīgais par Miķeli vēl labākais variants – ierakstīta un albumā iekļauta šīs dziesmas instrumentālā versija, kas atgādina franču duetu Air.
Divi piesātināti gadi
Nesen publicēta arī pirmā Ezeru dziesma Ārā no šoruden paredzētā otrā albuma, kas tapis divus gadus. To laikā Miķelis iesaistījies Šipkēvica projektos, un trio Ezeri, kurā Miķeļa grupas biedri ir bundzinieks Krišjānis Bremšs un basists Kristians Priekulis, spēlēja arī kā režisora Vladislava Nastavševa pavadošais sastāvs viņa dziesmām no teātra izrādēm.
"Mūsu projekts kopā ar Vladu prasīja daudz laika. Tajā periodā, kad tikāmies trijatā, tas viss bija Vlada sakarā – pāraranžējām tās dziesmas, mācījāmies… Ezeriem nekad nav bijis ambīciju komerciālai veiksmei, un tad attiecīgi visu laiku ir jādomā, kā es sevi uzturu šajā dzīvē. Parādījās tādas iespējas strādāt ar Vladu, arī ar Šipīti un Instrumentiem – man tas viss bija kaut kas diezgan jauns, un es nemācēju darīt divas lietas vienlaikus. Kad mums ar Instrumentiem bija pirmie koncerti, tajā nedēļā, kad bija mēģis, biju bezmaz vai paralizēts – visu dienu mācījos tos gabalus, tā apzināti savas lietas noliekot malā. Tu trīs dienas gatavojies mēģinājumam, tad ir tas mēģinājums, un pēc tam vakarā tu nevari… Mūzikai ir jānāk brīdī, kad tu esi reāli tajā iekšā, reāli piesēdies pie tās, nofokusējies uz to, kas tas ir, un dzīvo tajā vidē. Ir grūti tā lēkāt no vienas lietas un otru, un visas tās lietas nobremzēja albumu. Un vienmēr ir tā, ka, ja paiet ilgs laiks, tu sāc vienā brīdī tā kā šaubīties, vai tu to esi izdarījis labi. Es izgāju tam cauri. Pagājušā gada vasarā es trešo reizi sāku rakstīt otro albumu, jo bija jau veseli divi otrie albumi, kas nebija gluži pabeigti. Kādas sešas septiņas dziesmas jau bija tā kā gatavas, kuras es biju vienkārši aizmirsis – izlidinājis pa logu ārā.
Bet tagad es esmu sapratis, ka man nav ko zaudēt, tos albumus izdodot, un vienkārši turpmāk gribu laist daudz biežāk kaut ko ārā.
Jo esmu pamanījis vēl vienu lietu: gribas baigi ilgi strādāt un sēdēt pie tām dziesmām, bet patiesībā jau pirmajās divās trīs nedēļās tu saraksti deviņdesmit procentus tam, kas būs galarezultātā, un tu vari pavadīt vēl divus gadus, bet tu pieliec klāt tikai tādu smilts graudiņu. Tāpēc gribas nākotnē uzlikt sev uzstādījumu – vienkārši biežāk kaut ko izdot un ne tik ļoti sevi tur šaustīt."
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 12. - 18. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!