Grūti iztēloties labāku sarunas partneri par ukrainieti Darju Badjoru. Tiekos ar viņu pēc vakara seansa, gandrīz pusnaktī, 75. Berlināles laikā, taču mūsu nogurums pazūd, kad sākam runāt par Ukrainas kino, tā nozīmi kara laikā un nākotni, kas jānosargā. Sarunā viņa atzīst sagurumu runās par karu un tā ikdienu, tomēr uzsver, ka jāmēģina rast jaunus veidus, kā skaidrot un veidot attiecības ar domubiedriem un kā palikt cilvēcīgiem.
Šobrīd viņa dzīvo Kijivā un aktīvi darbojas, gan organizējot Kijivas Kritiķu nedēļas festivālu, gan aktualizējot Krievijas ietekmi Ukrainā un bijušajās padomju valstīs. Tas motivējis ne tikai dažādas kultūras institūcijas, bet arī nozaru profesionāļus un daudzus citus pārlūkot savu identitāti, vēsturi un iespēju pašnoteikties. Tostarp Latvijā.
Ukrainas nacionālais kino pēdējos gados ir piedzīvojis starptautisku atzinību un uzmanību. Visspilgtāk ar Mstislava Černova dokumentālo filmu 20 dienas Mariupolē/20 Days in Mariupol (2023), kas saņēma ASV Kinoakadēmijas balvu kā labākā dokumentālā filma. Taču festivālos sastopami vairāki ukraiņu režisori – Katerina Gornostaja, Maksims Nakonečnijs, Oleksijs Radinskis un daudzi citi, kas reflektē par savu identitāti, kara traumām un pagātni. Ar šiem režisoriem un viņu darbiem ir pazīstami tostarp Latvijas skatītāji, pamazām veidojot arī savas attiecības ar Ukrainas kino. Te jāuzsver: kara plosītajā valstī kino radīšana nav apstājusies, un Badjora šai ziņā pateicas par Eiropas atbalstu. Tomēr līdztekus tam ir jaušams Rietumu ciniskais flirts ar krievu kino veidotājiem un samiernieciskās ideoloģijas uzturēšana.
Šī gada Berlīnes kinofestivālā par Ukrainas karu reflektē četru ukraiņu izcelsmes režisoru darbi. Tāpat atrodami kaimiņvalstu piemēri, kuros Ukrainas karš ir klātesošs, – piemēram, radikāli asprātīgais rumānis Radu Žude filmā Kontinental’ 25 (2025) skarbi kritizē Eiropas nespēju atbrīvoties no Krievijas ietekmes, izsaucot morālo uguni uz Ungāriju.
Taču kāpēc laikā, kad kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā apritēs trīs gadi un tiks aizvadīta 1096. kara diena, jārunā par Ukrainas kino? Badjora bieži atbild ar retoriskiem jautājumiem – arī par to, kāpēc kultūra tomēr nav īstā fronte. Viņa atgādina, ka tāda ir tikai viena.
Kas tev personīgi šajos gados ir mainījies, domājot par Ukrainas kino un tā nozīmi?
(Domā.) Daudz kas ir mainījies. Atsevišķiem procesiem nav tiešas saistības ar karu, bet arī ar manu personīgo profesionālo ceļu. Pirms pilna mēroga iebrukuma biju izdegusi un vīlusies savā darbā, kuru iepriekš apbrīnoju. Kādu laiku nespēju recenzēt filmas – pēdējos četros gados esmu uzrakstījusi tikai divas recenzijas. Mainīju formātu – sāku intervēt un stāstīju par filmām festivālos, tiekoties ar skatītājiem.
Karam sākoties, tas kļuva arvien personīgāk, jo uzdevu sev jautājumu: kāpēc es to daru? Kāpēc mēs rādām kādu filmu? Un kam tā ir domāta? Tad es sāku apzināties kara uztveri, domājot par to, ka filmas var radīt trauksmi un ir skaļas. Vai tas ir vajadzīgs? Vai kino nav par daudz? Kā mēs rūpējamies par cilvēkiem, kuriem mēs gribam rādīt filmas? Pusapzināti mēs esam uzdevuši šos jautājumus pirms tam, tomēr šobrīd tiem ir būtiska nozīme.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 21. - 27. februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!