Šī gada Viļņas Starptautiskā kinofestivāla jeb Kino pavasara filmu programmu varētu nosaukt par Kannu, Venēcijas, Berlīnes un citu festivālu tendenču kaleidoskopu. Tomēr kaimiņos notiekošā kinofestivāla 170 filmu mērogā viens autordarbs izceļas – tā ir godalgotā un pazīstamā angļu fotogrāfa Ričarda Bilingema (48) debija kino filma Rejs un Liza (Ray & Liz, 2018). Satricinoši smeldzīgs, personisks triptihs, kas līdz vizuālai perfekcijai noslīpē britu modernismā nozīmīgo tā dēvēto virtuves izlietnes (kitchen sink) jeb bezkompromisu reālisma estētiku, ieguvis arī Kino pavasara labākās filmas godalgu debijas darbu konkursā. Panākumi filmai jau ir – tā tikusi nominēta BAFTA balvai kā labākā britu kino veidotāja debija un ieguvusi Lokarno kinofestivāla žūrijas godalgu.
Rejs un Liza sākas kā izturēta, groteska komēdija par mazturīgas angļu ģimenes ikdienu, bet iegūst drūmus apveidus, pievēršoties vecāku dīkdienībai, alkoholismam un bērnu – Ričarda un Džeisona – patvaļībai un vientulībai. Filmas centrā ir vecāki – eksplozīvā ģimenes galva Liza (Ella Smita), kurai vienā rokā ir cigarete un otrā Bengālijas tīģeru puzles gabaliņš, un viņai uzticīgais, brūno PET pudeļu dziru lokošais Rejs (Džastins Selindžers). Liza, Rejs, Ričards un Džeisons, kas dzīvo industriālajā rajonā, ir dokumentāli varoņi. Vizuāli noslīpētais darbs, kurā vērojamas atsauces uz 80. gadu britu sadzīvi Mārgaritas Tečeres ēras laikā, noslēdzas kā askētiska, klusināta ģimenes traģēdija.
Tai piemīt eksistences nolemtības elpa, kas krietni atšķiras no krievu kino 90. gadu "černuhas" vai "bezpriģela" iezīmēm, arī Eiropas kino atsvešinātā attēla gausuma vai Austrumeiropas jaunā kino.
Tas ir no precīzām, autentiskām un personiskām detaļām veidots britu modernais reālisms un izkopts naturālisms. Bilingemu ģimenes pieticīgā bāriņa pudeļu pārcilāšanas skaņas, pusaudža Ričarda pēdu mazgāšanas sesija, skatoties televizoru līdzās brālim, kurš čāpstina starp tostermaizēm saliktu marinētu biešu čupu, kā arī zem gultas kurpju kastē dzīvojošo vīngliemežu dzīvelīgums sasniedz pārsteidzoši fizioloģisku efektu.
Filmā redzamais puika Ričards trīs dažādos vecumposmos ir pats Bilingems, kurš klusībā vēro pieticīgo un noplukušo dzīvokļu jampadračus (ģimene vairākkārt mainījusi dzīvesvietu). Līdz detaļām precīzos 80. gadu interjeros un eksterjeros mēs ieraugām ģimeni, precīzāk, drupas no tās. "Statistiski raugoties, man šobrīd vajadzētu būt cietumā, mirušam vai bez pajumtes," Bilingems to komentē izdevumam The Guardian. Savukārt žurnālam SestDiena viņš stāsta par savu bērnību, dzīvojot starp Reju un Lizu, degradētajiem rajoniem, nabadzības pornogrāfiju un britu sabiedrības plaisām. Pēc sarunas viņš vēl piebilst, ka Rejs un Liza kā izteikti antipolitisks vēstījums, šodienas acīm raugoties, precīzi ieguļas arī breksita kontekstā.
Filmai Bilingems atspēries no savas vispazīstamākās dokumentālo fotogrāfiju sērijas Rejs ir smiekli (Ray’s A Laugh, 1996), kas fiksē viņa alkoholiķa tēva Reimonda un miesās kuplās, notetovētās mātes Elizabetes tukšgaitas ikdienu. Tie ir humoreski un intīmi, vietumis kariķējoši un bezkaislīgi dēla vērojumi, cenšoties caur saviem vecākiem skaidrāk izprast pašam sevi. Vēlāk tapušajās īsfilmās – Akvārijs (Fishtank, 1998) un Rejs (Ray, 2016) – ar kustības palīdzību Bilingema vecāki skatītājam kļūst par ko jau redzētu no pašu ikdienas ainiņām. Vispārinot – katrs noteikti ar gariem zobiem aizdevis kādu santīmu kādai "lizai", kad viņa lūgusi autobusa biļetei naudu, un redzējis vismaz vienu "reju", kas glīti kabatā iepako vēl svaigi kūpošu izsmēķi.
Rejs un Liza ir kļuvuši par pēdējo gadu fotomākslas vecāku figūrām un emblēmām. Tiekoties Viļņā, Bilingemam rādu savu pirms pāris nedēļām nemākulīgi ar telefonu uzņemto fotogrāfiju Sāči galerijā Londonā, kur sprauns kaķis torpedē virs viņa tēva galvas, bet jau vecā un stiegrainā vīra ķermeņa valoda pauž komisku izbīli. Par šo viesistabas sadzīves šaržu fotogrāfs un filmdaris smaidot pavīpsnā: "Neticu, ka viņiem nav ko izrādīt. Tās fotogrāfijas taču tur atrodas jau gadiem!"
Tieši Bilingems līdzās Demjenam Hērstam un Treisijai Eminai tika pieteikts kā britu tūkstošgades talants Čārlza Sāči galerijas ikoniskajā izstādē Sensation 1997. gadā. Četrus gadus vēlāk Bilingems tika nominēts prestižajai Tērnera balvai. Kopš tā laika tapušas neskaitāmas fotogrāfiju sērijas – viņš uzņēmis urbānās ainavas, paša bērnus, zooloģiskos dārzus un dzīvniekus. Nav jābūt īpaši vērīgam, lai viņa foto interešu kondensātu saskatītu arī filmas Rejs un Liza epizodēs. Melnajā zemē jeb Black Country, kas veido filmas kolorītu, Bilingems jau ilgu laiku vairs nedzīvo. Šobrīd viņš ar savu sievu un trim bērniem jau desmit gadu dzīvo Velsas otrajā vislielākajā pilsētā Svonzi un māca vizuālo mākslu Glosteras un Midlseksas universitātē Anglijā.
Filma sākas kā rēns farss, sadzīviska komēdija, tomēr pamazām intonācija mainās un filma kļūst par smeldzīgu vienas ģimenes portretu. To pat grūti noskatīties līdz galam, apzinoties, ka tā ir reālu cilvēku dzīve. Jūsu dzīve.
Iekāpjot kino veidotāja kurpēs, vēlējos, lai skatītājs tiktu pārsteigts, nezinot, kas notiks tālāk. Daudzās filmās ir paredzami ne tikai sižeti un varoņu darbības, bet pat montāžas vietas. Nerunāju tikai par izteiktu komerckino, bet arī kino ar mākslas un festivālu ambīcijām.
Vai, veidojot filmu, bija sarežģīti distancēties no personīgajām atmiņām?
Nē, kad veidoju fotogrāfijas, tās tapa kā gleznu atvasinājumi. Drīz vien es tās pakāpeniski atdevu skatītājiem. Filma ir tapusi ar zināmu laika distanci gan no paša piedzīvotā, gan fotogrāfiju sērijām. Kad vēlējos iestāties glezniecības bakalaura programmā, 16 augstskolu manu pieteikumu noraidīja. Mani pieņēma Sanderlendā, kas atrodas Anglijas ziemeļaustrumos. Tā nebija pati labākā universitāte, tomēr tolaik es divus gadus strādāju lielveikalā, cerot uz maģistrantūru labākā augstskolā.
Apzinājos, ka man ir jāizdara kas unikāls, lai nodrošinātu savas mācības.
Drīz vien Sanderlendā satiku mākslas fotogrāfiju izdevēju Valteru Kelleru, nu jau mūžībā devušos šveicieti, tolaik es pat nebiju turējis rokās mūsdienu fotogrāmatu. Viņu ieinteresēja mani ainavu foto. Tolaik atminējos, ka, pirms Frānsiss Bēkons kļuva par gleznotāju, viņš bija mēbeļu dizainers; fotogrāfija ir tuvāka glezniecībai nekā mēbeļu dizains, ne tā? Tad, vairākas reizes atkārtojot šo faktu savā galvā, tapa grāmata.
Varējāt iestāšanās pārrunās nolikt grāmatu uz galda un pateikt, ka vēl vismaz viens cilvēks bez jums uzskata, ka darāt ko uzmanības vērtu.
Tieši tā! Īpaši ņemot vērā, ka mākslas pasaulē būtiskas ir finanses – kāds vēlas investēt naudu ne tikai tevī, bet arī tavos darbos. Tas jau ir apliecinājums tam, ka nepieciešams turpināt. Vēlāk nolēmu, ka maģistrantūra būtu solis atpakaļ. Tad no pāris nelielām izstādēm mākslas galerijās tapa Akvārijs, mana pirmā dokumentālā īsfilma. Tajā es ar rokas kameru filmēju savu tēvu. Distance, par kuru vaicājāt, izauga pati no sevis – nav tā, ka tikpat kā 30 gadu savos darbos esmu dzīvojis līdzās saviem vecākiem. Arī skatīties fotogrāfijas no sērijas Rejs ir smiekli šķiet pavisam savādi. Tas šķiet sen. Vēl 90. gados mākslas galerijas bija kā baznīcas – tu juti bijību pret attēlu. Tomēr šodien, tīmeklī ieraugot savu tēvu fotogrāfijā, kurā viņš ir paģirains zem segas un skatās manā virzienā, nejūtu tikpat kā neko.
Tiekoties ar skatītājiem Viļņā, pieteicāt sevi kā vidusšķiras pusmūža vīrieti no Melnās zemes, kurš nelabprāt runā par politiku gan ikdienā, gan savās fotogrāfijās.
(Smejas.) Es vēl joprojām spēju identificēties ar vietu, kurā esmu dzimis un uzaudzis. Kad veidoju filmu Rejs un Liza, bija būtiski, ka filmēšana notiek Melnajā zemē un aktieri runā vietējā dialektā. Katram ir savas atmiņas par savu bērnību un piederību konkrētai vietai. Esmu dzimis mazā Anglijas pilsētiņā Kredlijhītā Vestmidlendsā, kas mani ir mudinājis izrauties un tiekties uz priekšu.
Tas, kā mēs jūsu fotogrāfijās un filmā ieraugām darbaļaužu un mazturīgo kolorītu, nabadzības smeldzi un komismu vienlaikus, vedina vilkt līdzības ar postpadomju valstu realitāti. Kāpēc, jūsuprāt, mākslā, īpaši fotogrāfijā, pēdējos gados pieaug interese par tā saukto degradēto rajonu un to iedzīvotāju dzīvi?
Nevarēšu atbildēt par visām mākslām, tomēr fotogrāfija ir tas medijs, kas ļauj aizņemties šo sociālo reālismu un tā atveidu. Par citiem medijiem runājot, teiksim, glezniecību, domāju, ka māksliniekus vairāk interesē mākslinieciskie tēli un ainava. Nereti mākslinieki ir stūrgalvīgi – viņi paliek pie vienas idejas vai koncepta. Piemēram, savus vecākus es fotografēju piecus gadus un tad apstājos.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 18. - 25. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
multikulturālisms darbībā
lustīgais nerris uz tirgus plača
absurdu absurds