"Kad cilvēks ienāk kabinetā, viņš neskatās uz pulksteni. Viņš vēlas atrisināt problēmas un bieži sāk ar nesvarīgāko, tikai pēc ilgākas sarunas nonākot līdz būtiskajam. Ar 15 minūtēm katram pacientam ir par maz, tādēļ bieži rodas rindas un cilvēks kabinetā ienāk nevis pieteiktajā laikā, bet pusstundu vai stundu vēlāk," skaidro viena no Rūdolfa Skaidrā prēmijas nominantēm Aksana Utenkova. Viņa ik dienu rūpējas par Dobeles, Naudītes un Apguldes iedzīvotāju veselību un atzīst, ka lielā noslogojuma dēļ laika ir maz. Aksana knapi tiekot galā ar saviem 1740 pacientiem. Jaunā daktere uzskata, ka noslogojumu vajadzētu samazināt teju uz pusi, kas izdarāms vienīgi ar jaunu ārstu ienākšanu nomalēs.
Taču laukos iedzīvoties un iestrādāties gribētāju nav daudz. Pēc Nacionālā veselības dienesta (NVD) datiem, visvairāk brīvo prakses vietu šobrīd ir Vidzemes reģionā, kur atsevišķās teritorijās jau vairākus gadus novērojams to trūkums. "Nozīme ir tam, kurā teritorijā ārsts ir izteicis vēlēšanos strādāt. Dažos gadījumos ārsts nepiekrīt pārņemt brīvo praksi, jo vēlas strādāt citā teritorijā un gaida, kad tiks piedāvāta iespēja slēgt līgumu par darbību konkrētajā teritorijā," norāda NVD pārstāve Evija Štālberga.
Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas (LLĢĀA) prezidente Līga Kozlovska ir pārliecināta, ka pienācis laiks medicīnisko paaudžu nomaiņai. Jauno ārstu vēlme nedoties uz lauku reģioniem ir saprotama, jo sevišķi finansiālās motivācijas trūkuma dēļ. "Tas ir ne tikai profesionāls darbs, bet arī infrastruktūra, kultūras dzīve, apmācības iespēju trūkums. Būtībā ārsts, ejot uz lauku reģioniem, izvēlas daudz pieticīgāku dzīvi sev un ģimenei. Ir labi, ja viņš ir gatavs to darīt, bet tas ar dažādiem mehānismiem ir jāsekmē."
Veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) piekrīt Kozlovskai un ārstu sašutumam: "Nereti prakses ir par lielu, darba stundas — par garu. Ir arī reģioni, kur prakses ir nelielas un tādēļ nav pietiekami naudas, lai varētu savilkt galus kopā. Un šādā situācijā jaunie uz turieni nelaužas." Ministrs uzsver finansēšanas modeļa maiņas nepieciešamību — nevis ņemot nost, bet gan liekot klāt un uzlabojot tagadējā finansējuma sadali. Belēvičs ir optimistisks un norāda, ka tiek izstrādāta virkne plānu valstiskā līmenī, kas jaunos motivētu doties uz laukiem, taču būtiska loma ir arī pašvaldību sniegtajam atbalstam.
Vēl viena dilemma, ar ko nākas sakārties ģimenes ārstiem, – kompensējamo medikamentu un analīžu ierobežojumi. "Ģimenes ārsti pārvalda valsts piešķirto naudu. Viņi ir kā maka turētāji, un ārstiem nākas balansēt starp pacienta vajadzībām, vēlmēm un finansiālajām iespējām. Tas ir izdarāms, bet jautājums, kāda populācija ārstam trāpījusies. Ja visi veselīgi, tad ir labi, bet ja otrādi, protams, ir diezgan slikti, jo tad fondus pārtērē un pret viņiem var vērsties," spriež Rēvalds.
Savukārt veselības ministrs, dzirdot jauno ārstu bažas par pārbaudēm pārtērētu resursu gadījumā, nav apbēdināts, gluži otrādi. "Tas ir labi, ka ārsti uztraucas un sāk domāt līdzi, jo gadiem ilgi mums ir bijušas kvotas, bet tās tika pārsniegtas un par to nekas nebija. Turpmāk kvotas pārsniegt nevarēs." Belēvičs gan uzsver, ka ministrijas mērķis nav atstāt kādu apdzīvotu vietu bez ģimenes ārsta, bet gan rūpēties par līdzekļu pamatotu izlietošanu.
Viens no Belēviča plāniem ir izskaust pacientu līdzmaksājumus, tādējādi ārsta apmeklējumu padarot pieejamāku visu slāņu iedzīvotājiem. "Jādara viss, lai pacientam nebūtu bail iet pie ārsta. Mazturīgajiem ir bail, ka izrakstīs ko tādu, ka būs jāpiemaksā un naudas nebūs. Šī iemesla dēļ 10 procenti cilvēku veselības aprūpe ir pilnībā nepieejama, vēl 10 — daļēji nepieejama. Cilvēks nedrīkstētu baidīties iet pie ārsta, jo tad, kad viņu atved ar ātro palīdzību, valstij tas izmaksā daudz dārgāk." Ministrs sola, ka situācija tiks uzlabota un sagaidāmi gan smaidīgāki pacienti, gan apmierinātāki ārsti.