Pirms neilga laika portāls Delfi ziņoja, ka tu esot noslēgusi karjeru. Pati šo informāciju publiski noliedzi, bet man toreiz atzini, ka tev tas sabojājis dienu.
Es zinu un jebkurš sportists zina, ka šis lēmums kādu dienu nāks, bet vismaz man šāds paziņojums būtu īpašs. Šādā dienā es labprāt sasauktu preses konferenci vai uztaisītu sacensības, lai tā būtu atmiņā paliekoša. Tomēr tagad man tas likās kā no sirds izrauta daļa. Šķita negodīgi. Es neturu ļaunu prātu, šī izvērtās par komunikācijas problēmu.
Tad pastāsti, kāda šobrīd ir situācija, ņemot vērā, ka pērn 13. jūnijā pārcieti sesto operāciju?
Pagājuši septiņi mēneši pēc operācijas, un es vēl neskrienu, tomēr atrodos gala posmā. Sāku tupties ar smagākiem svariem, veicu mazus lēcieniņus, piezemēšanos, kas ir pēdējais solis pirms mana lielākā mērķa – atgriezties skriešanā. Kā sportistei man skriešana nekad nav ļoti patikusi, bet, kad tev tiek aizliegts to darīt, tad skriešana ļoti pietrūkst.
Ceri šogad atgriezties sacensībās?
Jā, es ceru vasarā, saglabājot piesardzību, uzstartēt un sastādīt nelielu konkurenci meitenēm, kuras izlēma atnākt pie manis trenēties, lai sevi pilnveidotu vieglatlētikā. Viņas mani pavilktu, es – viņas.
Pati esi publiski atzinusi, ka savu personisko rekordu septiņcīņā vairs nekad nelabosi. Tomēr iekšā valda spīts, ka nevēlies beigt sportot traumu dēļ un gribi vēl izjust sacensību atmosfēru?
Tas, ka rekordu vairs nelabošu, ir loģiski. Es gluži vienkārši esmu loģiski domājošs cilvēks – man vairs nav iespēju satrenēt sevi rekorda rezultāta līmenī. Tomēr startēt man gribas, tas ļoti pietrūkst. Jā, es iegūstu sacensību uztraukumu, kad manas meitenes startē – visu dienu nostresoju tā, it kā pati skrietu. Tomēr pietrūkst adrenalīna, kad pati esi uz celiņa, sacensību gars. Zinu, ka varu, vienkārši jātiek galā ar ķermeni, lai atsāktu trenēties atbilstošā līmenī.
Pietrūkst kādu konkrētu sacensību atmosfēras vai tagad jau derētu arī pašas vismazākās sacensībiņas?
Ar mazām sacensībām man nebūtu tās sajūtas. Vairāk pietrūkst čempionātu, domāju, pat Latvijas čempionāts raisītu kņudoņu vēderā. No bijušajām sportistēm esmu dzirdējusi, ka tieši tas ir vistrakākais – ja tiek atņemta šī sajūta, tu meklē iespējas, kā adrenalīnu iegūt citur. Labi, ka tagad es to varu dabūt, skatoties savus atlētus sacensībās. Tad dažreiz liekas, ka sirds izlēks pa muti ārā.
Tomēr laikam jau šie pēdējie gadi tev iemācījuši, ka nevar par kaut ko ļoti sacerēties un sapriecāties, jo tad drīz vien sekos jauna operācija.
Es jau tā tik piesardzīgi gāju iepriekšējo sagatavošanās posmu. Mēs septembrī, oktobrī (2022. gadā – aut.) ielikām ļoti labu bāzi, bet skrēju sprintu un celī parādījās liktenīgā sajūta. Uzreiz tika nolikta pirmā operācija ar to pašu pieeju, kas bija otrai kājai, bet pagāja pusgads, sāpes nepazuda un pagājušās vasaras sākumā tika atklāts, ka mākslīgais skrimslis izkritis ārā. Tad nu tika veikta metode, kas bija populāra pirms desmit gadiem – izņemt no citas ķermeņa daļas veselu skrimsli un ielikt caurumā. Pagaidām liekas, ka viss ir kārtībā, vienīgi pēc šīm operācijām bažas rada milzīga ceļa krakšķēšana. Ar mērķi to apturēt šobrīd veicam injekcijas. Lai gan vairs neesmu Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sastāvā, man joprojām ārsts nāk pretī un palīdz.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!