Šomēnes aprit 20 gadu kopš Latvijas izlases dalības Eiropas čempionāta finālturnīrā. Daudzuprāt, kvalificēšanās Euro 2004 bijis nozīmīgākais Latvijas sporta panākums pēc neatkarības atgūšanas. Kas toreiz ļāva šo lielisko rezultātu sasniegt?
Daudz kas sakrita mūsu labā. Bija ļoti labs treneris, laba komanda, diezgan augsta līmeņa futbolisti. Dažas reizes paveicās, bez tā arī nevar iztikt, bet galvenais, ka iespēju izcīnījām ļoti smagā darbā. Vairāki komandā esošie čaļi pirms tam jau bija iekrājuši nozīmīgu pieredzi spēcīgos klubos, un tieši šī pieredze deva mums iespēju rādīt augsta līmeņa sniegumu un kvalificēties. Tāpēc arī mūsdienās nepieciešams, lai futbolisti spēlē labu valstu klubos, tur gūst pieredzi, pārliecību un pēc tam viņi var sasniegt rezultātus arī izlasē.
Ar ko tā laika izlases spēlētāji bija īpaši?
Labs jautājums. Man ir ar ko salīdzināt, jo esmu strādājis izlasē arī kā treneris, un uzskatu, ka tie gluži vienkārši bija citi laiki. Mums bija cita līmeņa futbola izglītība, spēlētājiem nebija mīnusu. Tagad viņi var ļoti ātri skriet, būt ļoti tehniski, bet, piemēram, bez pareizas taktiskās domāšanas. Mēs toreiz bijām pilnīgi gatavi futbolisti. Savukārt pats galvenais bija mūsu raksturs. Tagad nav viegli izlasē atrast līderus, kapteini, visi ir pieticīgi, vēlas, lai atbildību uzņemas kāds cits, bet manos laikos uzvilkt kapteiņa apsēju gribēja daudzi. Tas arī ir galvenais iemesls. Tomēr laiki ir citi, mēs nevaram salīdzināt. Tagad bērniem apkārt ir citas lietas.
Tolaik vajadzēja spēlēt futbolu, jo citādi nonāksi cietumā?
Par to jaunībā nedomāju. Jā, bija pāris reižu, kad paziņas no skolas nokļuva cietumā, tāpat mēs zinām Andreja Rubina stāstu, bet ar mani tādā ziņā viss bija kārtībā. Trenējos, jo vēlējos kaut ko sasniegt.
Ar kādām atmiņām tev šis Eiropas čempionāts ir palicis prātā?
Divējādām, jo varēju spēlēt vairāk. No vienas puses, lieliski, ka biju tur, paldies trenerim, ka viņš mani paņēma sastāvā, jo neatrados optimālā formā, tomēr, nokļūstot čempionātā, vēlējos spēlēt un par sēdēšanu uz soliņa jutos nikns. Man nebija vienkārši to pieņemt, jo pirms tam vienmēr biju pamatsastāva spēlētājs. Jau pagājis tik daudz gadu, ka detaļas gandrīz vairs neatceros. Emocijas gan atceros. Tās nekad nepazudīs.
Tiešām vēlējies atstāt izlasi, kad galvenais treneris Aleksandrs Starkovs nepiepildīja solījumu un otrajā spēlē neielika tevi pamatsastāvā?
Es pat vairs neatceros, kas tur notika. Zinu tikai, ka biju nikns. Man ar Starkovu bija kaut kāda vienošanās. Tagad es viņu saprotu. Nebiju optimālā kondīcijā, to, ko parasti paveicu laukumā, tobrīd nebiju spējīgs izdarīt, un tas mani grauza. Nevarēju novaldīt bumbu, nevarēju pieveikt pretiniekus.
Tu pats tobrīd biji jau piecus gadus pavadījis Anglijas Premjerlīgā, kur katru spēli vēro desmiti tūkstošu, tomēr iet laukumā Eiropas čempionāta spēlē bija pavisam citas sajūtas?
Tas bija notikums, ko piedzīvoju tikai vienu reizi dzīvē, un izjutu milzīgas emocijas. Nekas, ka nespēlēju daudz, tāpat pārdzīvoju par komandas biedriem, kuri atradās laukumā.
Čehija, Vācija, Nīderlande un viens izcīnīts punkts. Mājās varējāt braukt ar augsti paceltām galvām?
Protams! Pirmajā spēlē pret Čehiju nebijām pelnījuši zaudēt, tā iedeva pārliecību, ka mēs varam. Kad izcīnījām punktu pret Vāciju, jau runājām par izkļūšanu no grupas. (Smejas.) Tas bija augstākais līmenis, ko Latvija kā izlase ir rādījusi.
Iekšēji domājāt, ka tagad visus uzvarēsiet un brauksiet arī uz nākamajiem finālturnīriem?
Es tobrīd izlēmu beigt spēlēt izlasē un par nākotni nemaz nedomāju. Man bija trauma, koncentrējos uz sevi un ar Starkovu aizvadīju ne pārāk patīkamu sarunu. Tomēr pēc tam vienojāmies, ka ārstēšu traumu un pagaidām izlasē nespēlēšu, bet pēc tam skatīsimies.
Atgriezies pēc diviem gadiem.
Nu, kā gan es varu bez izlases?! Nevaru! Ja bija iespēja spēlēt izlasē, to izmantoju.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!