Gara auguma puišiem bieži vien ir jāizdara izvēle starp basketbolu vai volejbolu. Vai arī tev tāda ir bijusi?
Jā, jo man patīk arī basketbols. Pašā sākumā vecāki mani aizveda uz basketbolu, bet kaut kā man neaizgāja. Tad man varēja būt desmit gadi. Basketbolu biju pārstājis spēlēt, un bija tāds meklējumu laiks. Es zināju, ka ar sportu ir jānodarbojas, savs augums ir jāizmanto. Man paveicās, ka mammai bija draudzene volejboliste. Viņas kopā mācījās LSPA, un mammas draudzene izlēma savu dēlu sūtīt uz Rīgas Volejbola skolu. Piedāvāja arī man pamēģināt, un es piekritu. Aizgāju, un arī volejbolā man viss aizgāja.
Kā desmit gadu vecumā var saprast, ka vienā sporta veidā nesanāks, bet cits atkal ir tas īstais?
Es pat nezinu. Volejbolā puiši bija draudzīgāki, un arī atmosfēra man labāk patika. Es biju trenējies trīs mēnešus un grupā jau biju viens no labākajiem. Ļoti ātri apguvu tehniku un citas spēles nianses.
Ne reizi nav gribējies darīt ko citu?
Ir bijis tā. Profesionāli spēlējot, kad nekas nesanāk, arī reizēm aizdomājos - ai, varbūt nekā nebūs, jo neko lielu jau es nesasniegšu. Tad viena vai divas spēles ir labas, un atkal gribas spēlēt. Vispār jau esmu liels volejbola fanāts. Pēc skolas beigšanas bija doma par mācībām, bet izvēlējos spēlēt volejbolu.
Kā izpaužas volejbola fanātisms?
Es varu spēlēt volejbolu jebkuros apstākļos. Zālē mums beidzas sezona, un tad mēs braucam spēlēt bīču. Tas nav obligāti, tas nav jādara, bet, lai uzturētu formu, tas ir ideāls variants. Cilvēks, kuram nepatīk volejbols, tā nedarīs.
Ja reiz pieminēji bīču, 2015. gada vasarā sāki sadarbību ar Mārtiņu Pļaviņu. Bija nopietni plāni, bet jūlijā kopā spēlēšanu beidzāt...
Tie tomēr ir divi dažādi sporta veidi. Ir augstas klases bīčisti, kuri zālē neko daudz nevar izdarīt, - viņi nav tie labākie. Tāpat ir arī ar zāles volejbolistiem. Ir, protams, tādi kā Jānis Šmēdiņš, kurš var sevi parādīt ne tikai bīčā, bet arī zālē, taču tādu nav daudz. Un arī Jānis Šmēdiņš. Zālē viņš nebija tik labs spēlētājs, kāds viņš ir bīčā.
Kādā elementā būtu jāpieliek, lai bīču spēlētu visaugstākajā līmenī?
Problēma nebija tajā, ka es kaut ko nevarētu izdarīt. Varbūt pietrūka kaut kādu sīkumu. Arī fiziskajai sagatavotībai jābūt citai, jo lēcienu tehnika tomēr atšķiras. Domāju, ka es varētu spēlēt diezgan normālā līmenī, bet bija vajadzīgs ilgāks laiks. Tas bija ļoti optimistiski - cerēt, ka mēs pusgada laikā uztrenēsimies kā pasaules līmeņa komanda un tiksim uz olimpiādi. Bija jātrenējas viens, divi vai pat trīs gadi, un jāiegulda nauda.
Rio olimpiskais cikls ir beidzies. Varbūt pirms nākamā ir jāsāk ātrāk pievērsties bīčvolejbolam?
Pagaidām nav tādas domas. Pirmkārt, jau bīčā ir ļoti grūti atrast finansējumu. Tad būtu jāiegulda sava nauda vai arī intensīvi jāmeklē sponsori. Atbalstītājus ir grūti atrast, ja nav vēl sasniegumu. Otrkārt, ja es pāreju uz bīču un man atkal neaiziet, es zālē izlaižu astoņus mēnešus. Pēc tam būtu grūtāk tikt pie laba līguma klasiskajā volejbolā, jo, ja tik ilgi neesi spēlējis, būs šaubas no klubu vadītāju puses. Tad es dabūtu līgumu nevis kādā augstākā līmeņa čempionātā, bet atkal būtu jāsāk viss no apakšas.
Cik saprotu, par atspēriena punktu karjerā kļuva Somijas posms?
Jā, biju beidzis skolu un vasarā trenējos bīčā. Treneris Aigars Birzulis apvaicājās, ko es plānoju darīt un vai ir doma braukt kaut kur spēlēt. Piedāvājumu nebija, pats nezināju, kur meklēt, un Aigars ieteica mani Normundam Veinbergam, kurš spēlēja Rovaniemi klubā Somijā. Aizbraucu atrādīties un tā arī paliku. Pirmajā gadā iešūpojos, bet otrajā gadā Somijā mēs visu novinnējām. Somija ir labs posms jaunajiem spēlētājiem, kuri no Latvijas plāno braukt uz ārzemēm.
(Šajā brīdi pienāk pludmales volejbola treneris Aleksandrs Samoilovs un apvaicājas, vai ir iespēja uzvarēt Igauniju. "Domāju, ka ir, kāpēc ne?" - atbild Hermans. "Igauņus vajadzētu apspēlēt," piekodina Samoilovs un izrāda interesi par Egleskalna brāli, kuru vēlētos iesaistīt pludmales volejbola treniņos. "Jā, tagad jau visi grib tikai bīču... Mēs tikai zālenieki vēl gribam tikt uz Eiropas čempionātu.")
Visu sarunu ar volejbolistu Hermanu Egleskalnu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!