Mirkli vēlāk, pēc trijām ceturtdaļām esot vadībā pret Eiropas čempionēm, bija basketbolistes. Tomēr, par sāpi tiem, kas uz viņām pat naudu bija likuši, neizturēja spriedzi. Ernesta Gulbja vēl nenobriedušajam ķermenim Pekinas ekstrēmā izredžu bija vēl mazāk. Līdz ar to tostam Par lielo Latviju sanāca tikai pats sākums. Gribējās jau, bet būsim reālisti un ne jau katru dienu mums te būs uzvaras vai medaļas. Varam priecāties par to, ka mūsējie šoreiz uz Pekinu atveduši lielu sportistu pulku, ka labākie tik tālu tikuši un ka var mēroties spēkiem ar lielvalstīm. Tāpēc pratīsim novērtēt, ka mūsu groziņā ir divtrīskārtīgs prieks par bīčistu sarūpēto sensānciju.
Tomēr reizē kremt, ka dāmas neizmantoja savu iespēju, kā to pēdējās sekundēs spēja kaimiņi, apspēlējot olimpiskos čempionus argentīniešus. Kāpēc lietuviešiem ir šis uzvarētāju krampis, bet mums nereti pietrūkst? Varbūt tāpēc, ka par daudz priecājamies par piedalīšanos, par pazīmēšanos televīzijā, par jaunu peldkostīmu, par pieredzes krāšanu, par finiša sasniegšanu un nepalikšanu pēdējiem. Ka esam jauni un perspektīvi, bet, kad pienāk īstais vecums, jau esam noguruši? Ka esam pesimisti.
Tāpēc nav ko gausties! Spēles tikai sākušās. Noteikti būs svētki arī mūsu ielā. No delegācijas par mājās braukšanu patlaban domā tikai divi. Pārējiem vēl būs citas iespējas. Izmantojiet! Tas tosts mums vajadzīgs pat vairāk kā lielvalstīm, kam jau pirmajās dienās ir bijis gana par ko priecāties.